Kristīne Zotova sešos gados no studistes kļuvusi par vienu no Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra balstiem.
Pabeigusi teātra studiju un sākusi kā aktrise, arvien biežāk apliecina sevi kā režisores Lūcijas Ņefedovas asistente, strādā ar jauniešiem un spērusi arī pirmos patstāvīgos soļus režijā. Tā īsumā var raksturot Kristīni Zotovu, kurai Ā.Alunāna Jelgavas teātrī rit sestais gads. Pirmā teātra skolotāja, kurai viņa tagad ir ļoti pateicīga, bija Vija Zelmene Jelgavas 1. ģimnāzijā.«Svarīgi, lai pirmsākumos būtu tas labais pedagogs, kas ar tevi noņemas. Teikt, ka no tā laika esmu teātrī, gan būtu ļoti skaļi. Būdama piektklasniece, tik augstās kategorijās nedomāju – vienkārši gāju un darbojos, jo man tas patika. Nebiju no tām meitenēm, kuras sapņo kļūt par aktrisi,» atceras Kristīne.– Man gan šķiet, ka tieši piektajā klasē varētu būt īstais vecums, lai sapņotu par aktrises profesiju.Arī pie manis uz nodarbībām nāk bērni, kuri jau piektajā vai sestajā klasē domā, ka nākotnē būs aktieri. Viņiem tā uzmanīgi saku, ka daudz kas var mainīties, vēl tāls ceļš priekšā.Pēc devītās klases aizgāju mācīties uz Spīdolas ģimnāziju. Tur man bija tā laime divus gadus spēlēt teātri pie režisora Agra Krūmiņa (tagad Ventspils teātra mākslinieciskais vadītājs – red.). Divpadsmitajā klasē atnācu arī uz Alunāna teātri. Nu sakrita tā, ka mani teātrī veidoja divas spēcīgas personības vienlaikus.– Tu domā Agri Krūmiņu un Lūciju Ņefedovu?Mācījos līdz šim pēdējā Alunāna teātra studijā, ko vadīja Ņefedova, esam režisores pastarīši. (Studijas Alunāna teātrī vada arī režisors Arvīds Matisons – red.) No viņiem abiem – Krūmiņa un Ņefedovas – saņēmu ļoti spēcīgu teātra poti. Līdz tam nebiju domājusi, ka teātris manā dzīvē varētu ieņemt vadošo lomu. Lūcija uzreiz piedāvāja ielēkt lomā izrādē «Sniega karaliene», daudz deva iespēja redzēt, kā strādā pieredzējušie kolēģi. Savukārt Agrim bija cita pieeja – viņš iestudēja absurda dramaturģiju, Eižena Jonesko «Aina četratā» («Neapgāziet puķupodus»).Lai gan tajā laikā (pirms pieciem gadiem – red.) mācījos divpadsmitajā klasē, skola aizmirsās. Laiku studijā atceros kā divus fantastiskus gadus, centāmies no režisores izsūkt visu, cik vien iespējams. Cits jautājums – kā tas katram izdevās. Studijas biedri cits citu papildināja, mēs mīlējām Lūciju un Lūcija mīlēja mūs. Lielākā daļa toreizējo studistu esam kopā arī tagad Alunāna teātrī.– Vai Krūmiņa un Ņefedovas atšķirīgās pieejas neveicināja tavu «personības dalīšanos»? Atšķiras metode un pieeja aktierim. Tomēr Agris galu galā ir Ņefedovas skolnieks, un tikai dabīgi, ka viņam ir savs skatījums, citādi nemaz nevari būt režisors. Turklāt neviens no viņiem nav man pārmetis, ka paralēli spēlēju pie otra. Pieļauju, ka abi režisori apzinājās, ka gluži sabojāt ne viens, ne otrs mani nevar.– Pabeidzi Spīdolas ģimnāziju, Alunāna teātra studiju un… Un vairs nevarēju iedomāties savu dzīvi bez teātra. Varbūt skaļi skan. Tas nebija ar prātu izdomāts solis, drīzāk nospēlēja sajūtas. Ļoti svarīga ir atmosfēra, un Alunāna teātrī ir īstā. Savdabīga. Tāda, kuras citos teātros, es pieņemu, nav.Togad (2005. gadā) Latvijas Kultūras akadēmijā bija aktieru uzņemšana, un es ar pilnu pārliecību – tas ir mans ceļš – uz turieni arī devos. Neuzņēma…Atkal skaļi skan, bet vienīgās zāles ir darbs. Turpināju strādāt, pareizāk laikam teikt, mācīties Jelgavas Alunāna teātrī. Nākamajā gadā iestājos Lauksaimniecības universitātē, studēju socioloģiju.Tā varbūt nebija gluži mana sirdslieta, bet sapratu, ka zināšanas vajadzīgas. Studējot apguvu daudz vērtīga, arī to, ka uz vienu un to pašu lietu var paskatīties no dažādām pusēm. Bez tam – mācoties Jelgavā, varēju būt tuvāk savam teātrim. – Tik tuvu, ka Alunāna teātra afišās un programmiņās arvien biežāk sāka parādīties teksts – «režisores asistente Kristīne Zotova».Ņefedova savulaik ieteica – ja izvēlies saistīties ar teātri, tad tā ir režija, kas gan nav domāta «zaļiem gurķiem» uzreiz pēc vidusskolas. Viņa pati aicināja mani palīdzēt. Sākās ar tīri praktiskām lietām – rekvizīti, mēģinājumu organizēšana. Pirmais bija Švarca «Parastais brīnums». Tā jau Lūcija neteica – tagad tu būsi mana asistente. No viņas puses viss notika ļoti gudri, neuzspiežot. Režisore pamanīja, ka man tuva ir kustība, šajā jomā mans pirmais nopietnais darbs bija «Princis un ubaga zēns».Vislielākā skola bija sarunas ar pašu Ņefedovu, ir tādas lietas, ko nevar iegūt skolās, bet tikai attiecībās «skolotājs – skolēns».– Kad sāka apnikt tikai asistēt?Tāda sajūta gan nekad nav bijusi. Kādreiz rodas vēlme pašizpausties vairāk, tā tapa Hermaņa Paukša «Kad čūska Zane grib gulēt», tad Ričarda Baha «Vienoti katrs savā telpā», ko ierosināja Ņefedova. Trešais darbs bija Jevgeņija Griškoveca monoizrāde «Vienlaicīgi» ar Raivi Altrofu, ko nupat laikam Jelgavā rādījām pēdējo reizi.– Kāpēc? Šķiet, pagājis tikai gads kopš pirmizrādes?Nu jau visi, kas gribēja redzēt, būs redzējuši. Vietējā publika tomēr nav pieradusi pie monoizrādēm.– Nupat uz Zani Daudziņu bija pilna kultūras nama lielā zāle.Negribu noniecināt kolēģu veikumu, bet tas tomēr ir pavisam kas cits – izklaide, ko veic profesionāla, no TV seriāliem labi pazīstama aktrise.– Vai šī konkurence ar profesionāļiem nav amatierteātru spožums un posts?Jebkurš panākums balstās uz to, ka jāsaprot, ar ko tu strādā, ko tu dari, kāpēc un ar ko. Jārēķinās ar resursiem un iespējām, ar to, ka mēs nevaram cerēt iestudēt izrādi, ko būtu iespējams parādīt Jelgavā desmit reizes «pie pilnām zālēm». Mēs jau to darām pirmkārt sava prieka dēļ.Bet arī ne tā – atnācām, pasēdējām, padzērām kafiju, kaut ko uztaisījām un parādījām. Ja grib uzturēt līmeni, jāiegulda milzīgs darbs. Un Alunāna teātrim līmenis ir.
