Deviņpadsmitgadīgais Sesavas pagasta zemnieks Arnis Blūdzis neklātienē studē LLU Lauksaimniecības fakultātē uzņēmējdarbību un nākotnē grib saimniecībā izveidot pārstrādes uzņēmumu.
Deviņpadsmitgadīgais Sesavas pagasta zemnieks Arnis Blūdzis neklātienē studē LLU Lauksaimniecības fakultātē uzņēmējdarbību un nākotnē grib saimniecībā izveidot pārstrādes uzņēmumu.
Kopā saimnieko divas ģimenes
Simts hektāru apsaimnieko divas ģimenes – Arņa vecākiem ir 45 hektāri zemes, bet pārējā platībā strādā viņa mammas māsas ģimene. Zeme tika saņemta mantojumā. Sākumā gan bija tikai 16 hektāru, bet vēlāk par sertifikātiem piepirka klāt. Saimniecībā audzē lopus, graudus, cukurbietes un pašu galdam vajadzīgo.
Kviešu šķirne ‘Pamjatj Fedina’ pagājušogad devusi piecas tonnas graudu no hektāra, laba raža bijusi arī cukurbietēm – 50 tonnu no hektāra.
– Mēs, zemnieki, jau esam tāda «dulla» tauta, fanātiķi. Ceram, ka viss būs labi, un tikai darām, darām, – smej Arnis.
Līdz šim saimniekošana gājusi uz augšu, tikai pagājušogad iznācis «pa nullēm». Pērnais vispār zemniekiem bijis īsts pārbaudījumu gads. Sesavā daži zemnieki pat bankrotējuši. Vieni nepaspējuši novākt cukurbietes, un nebijis no kā atdot kredītus, otrus nomākušas citas «ķibeles». Arnis Blūdzis uzskata, ka zemniekiem nevajag ņemt lielus kredītus «un vispār tā zemnieku padarīšana ir kā viena liela banka». Viņa ģimene kredītu izmanto tikai apgrozāmajiem līdzekļiem: sēklas, minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu, degvielas iegādei.
Arņa māte ir Jelgavas Cukurfabrikas akcionāre. Pagājušajā gadā zemnieku saimniecībai bija līgums ar fabriku par 300 tonnu cukurbiešu piegādi, šogad jāpiegādā 200 tonnu. Lietainā vasara īpaši netraucējusi, un Arnim, ražīgi strādājot kopā ar tēvu, saldās saknes izdevies novākt savlaicīgi.
Dažreiz gan jaunajam zemniekam griboties sākt saimniekot pašam, atsevišķi no vecākiem, jo lopiņi viņam ne visai patīkot.
– Esmu jauns cilvēks, vēlos vēl paskraidīt pa pasauli, – atklāti atzīst Arnis. Tāpēc izdevīgāki un sirdij tuvāki ir graudi un cukurbietes.
Ar visiem darbiem ģimene tiek galā pašu spēkiem, jo «riktīga zemnieku ģimene visu dara pati». Turklāt ar strādniekiem tās lietas neesot tik vienkāršas. Normālie cilvēki paši ir uzsākuši ko savu, bet tie, kam patīk stiprie dzērieni, dzīves jēgu atrod pudelē.
Laukos ir interesanti
Daži draugi brīnoties, kā Arnis tā var – strādāt no rīta līdz tumsiņai, katru vakaru iet uz kūti. Tomēr viņam laukos patīk un lauksaimniecība ir sirdslieta. Tas esot tik interesanti – vērot, kā viss aug. Lai varētu gan strādāt, gan mācīties, jaunais zemnieks izvēlējies studijas neklātienē, jo jutis, ka tikai ar vidējo izglītību vien nevarēs iztikt. Tomēr ne vienmēr Lauksaimniecības universitātē mācītais sakrīt ar praktisko darbu saimniecībā. LLU māca ievērot augu seku, bet, saimniekojot savos laukos, ne vienmēr tas sanāk. Pagastā brīvu zemju vairs neesot, tāpēc katrs hektārs tiek maksimāli izmantots. Šogad Arnis dosies pastrādāt uz Zviedriju, un tas būs viņa pirmais izbrauciens ārpus Latvijas.
Mācos jauno zemnieku apvienībā
Arnis Blūdzis darbojas rajona Jauno zemnieku apvienībā un uzskata, ka tās rīkotajos pasākumos var uzzināt interesantas lietas, piemēram, par lauksaimniecības kreditēšanu, ārstniecības augu audzēšanu, vēl citām mazāk pazīstamām lietām. Var arī vienkārši kādam izkratīt sirdi.
Sekojot gudru vīru padomam, zemnieks šogad nodomājis audzēt ārstniecības augus. Ģimenei piemīt eksperimentētāju gars. Pirms pāris gadiem mēģinājuši audzēt linus. Zemgalē gan šai Latgales kultūrai lāgā nav paticis, un tāpēc lopiņiem linsēklas vien tikušas. Varbūt ar ārstniecības augiem veiksies labāk – mēģināts nav zaudēts.
Arnis uzskata, ka jāizmēģina ir viss, ko vien var audzēt, kaut vai tikai vienā hektārā. Cukurbietes arī – lai gan tiek audzētas no pašiem saimniekošanas sākumiem, tā īsti sākušas padoties tikai pēdējos gados. Ar katru gadu iemācās ko jaunu.
Ģimenē – katram savi pienākumi
Māte esot ģimenes «baņķieris» – grāmatvede. viņa kopā ar Arņa brāli saimniekojot arī kūtī. Bet Arņa un tēva pārziņā ir zemes darbi. Tēvs dēlam uzdāvinājis kombainu «Sampo», ar kuru kulšanas laikā palīdz arī kaimiņiem. Pirkt jaunu tehniku pagaidām vēl nevarot atļauties, bet «padomju riteņiem» klāt gan kāds «ārzemnieks» tiekot piekabināts – «Juko» sējmašīna, miglotājs. Lielākus darbus dara visa ģimene kopā. Palīdz arī kaimiņiem, kuri raud, ka neesot naudas. Taču zemnieks jau nekad bagāts nebūs, pārticis gan. Arnis uzskata, ka kooperēties zemnieki varot. Piemēram, visi Latvijas zemnieki nolemj, ka pārdos graudus nevis par 60 latiem tonnā, bet par simtu. Un viss! Ja valdība nepiekrīt, tad jāstreiko kā Polijā. To varētu organizēt pašu zemnieku kooperatīvs ar nodaļām Latvijas rajonos. Kooperatīva vadība savukārt nodarbotos arī ar tirgus izpēti. Topošais uzņēmējs uzskata, ka pārāk maz pārstrādes uzņēmumu pieder pašiem zemniekiem.
Lai notiek kas notikdams
Lai gan arī Arnim dažreiz uznākot «melnie», kad gribas mest visu pie malas un iet dzīvot uz pilsētu, tie ātri pārskrienot. Pilsēta taču nav bezizmēra, un visiem gribētājiem darba tāpat nepietiks. Un laukos jau nemaz tik traki nav, kā daži iedomājas.
– Nevajag pīkstēt, vajag tik darīt, – Arnis ir pārliecināts optimists.
Kad palasot avīzes, tad gan šķietot, ka lauksaimniecību grib iznīcināt. Taču jaunais zemnieks tikai pasmejas par «augšas bērnudārzu» un nospriež, ka jāķepurojas vien tālāk.
Uz jautājumu par ieiešanu Eiropā Arnis atbild, ka to gan «vajadzētu pamēģināt». Iestājoties Eiropas Savienībā, varētu būt savi plusi un savi mīnusi. Plusi būtu zemniekiem – subsīdijas, daudz lielākas par tām, ko spēj dot mūsu valdība. Mīnusi savukārt būtu valdībai – vajadzētu vairāk domāt par iekšējā tirgus aizsardzību.
Citiem jaunajiem zemniekiem Arnis novēl neklausīties mīļo vecāku mudinājumā:
– Dēliņ, nemokies uz laukiem, mūc uz pilsētu! Tu jau redzi, kā mums te iet… Sesavas jaunais zemnieks uzskata, ka no grūtībām nevajag baidīties, visus tāpat pilsēta neuzņems. Kur tad liksies?
