Latvija nav sala un nepavisam ne kuģis, un mēs nespējam mainīt savu ģeogrāfisko stāvokli.
Latvija nav sala un nepavisam ne kuģis, un mēs nespējam mainīt savu ģeogrāfisko stāvokli. Tāpēc Krievija – mūsu lielā kaimiņvalsts – vienmēr mums būs svarīgs faktors ārpolitikā. Tur neko nevar darīt, ar to vienkārši jāsamierinās. Jautājums ir tikai – kā.
Kā izturēties pret Krieviju? Kā pret draugu? Pagaidām nav nekāda pamata. Kā pret ienaidnieku? Pieredze liecina, ka nav nekāda labuma. Dzīvot ar pastāvīgu draudu izjūtu – tā ir pavisam nedroša perspektīva. Vienīgais reālais variants ir mēģināt nodibināt tādas partnerattiecības, kad nedraudzējas un nenaidojas, bet meklē sadarbības jomas, kurās katra puse ir ieguvēja.
Arī šāds ceļš nav rozēm kaisīts. Tomēr tas ir ceļš, nevis strupceļš. Šķiet, ka pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas Latvija 1999. gadā mēģinās spert pa to kādus reālus soļus.
Jauni akcenti
Pēc Saeimas vēlēšanām un nozīmīgā referenduma, V.Krištopana valdības izveidošanas un viņa paziņojuma – «Es uzņemos personisko atbildību par to, lai tiktu uzturētas un nostiprinātas attiecības ar Krieviju» – esam kļuvuši liecinieki vairākiem pozitīviem Latvijas un Krievijas attiecību normalizācijas simptomiem.
Latvijas un Krievijas ārlietu ministru tikšanās Oslo, V.Krištopana saruna ar Krievijas vēstnieku Latvijā A.Udaļcovu, Krievijas Valsts domes pozitīvā reakcija uz referenduma rezultātiem, Maskavas iniciatīva sasaukt 1999. gadā Ziemeļeiropas, Baltijas valstu un Krievijas ārlietu ministru apspriedi pēc formulas 5+3+1, mūsu vēstnieka Krievijā I.Daudiša tikšanās ar Krievijas ārlietu ministra pirmo vietnieku A.Avdejevu, pēc kuras pēdējais izteicās, ka nu jau Krievijas un Latvijas attiecībās ir iezīmējušās cerīgas tendences, Saeimas deputātu vizīte Maskavā un tikšanās ar Krievijas vadošajiem politiķiem utt.
Ir parādījies jauns akcents V.Krištopana valdības deklarācijā, kur attiecībā uz valsts prioritātēm līdztekus Eiropas Savienībai un NATO ir norādīta nepieciešamība «uzturēt labas kaimiņattiecības starp Latvju un Krieviju».
Tomēr jau janvārī Maskava lika saprast, ka «izkausēt ledu» Latvijas un Krievijas attiecībās nepavisam nav viegli. To apliecina gan Krievijas atteikums atcelt neizdevīgos dzelzceļa tarifus, kas no visām bijušās PSRS valstīm, to skaitā arī Igaunija un Lietuva, attiecas tikai uz Latviju, kā arī Maskavas lēmums 1999. gada pirmajā ceturksnī piešķirt Latvijas autopārvadātājiem tikai 2500 bezmaksas atļauju pārvadājumiem uz Krieviju.
Ko darīt?
Varbūt atkal atgriezties pie matu skaldīšanas, diskutējot, kurš vainīgs? Mēs jau tāpat esam zaudējuši pārāk daudz laika un enerģijas, spriežot, kurš kura priekšā esam vainīgi un kuram kura priekšā ir jāatvainojas.
Lai abu pušu vēsturnieki un eksperti spriež, kas tad galu galā šeit noticis 1940. gada vasarā.Lai dejotu tango, ir vajadzīgs partneris, bet Krievija nepavisam nav vispieņemamākais kaimiņš un partneris, it sevišķi, ja šī milzīgā valsts ir nonākusi politiskā un ekonomiskā krīzē.
Z.Bžezinskis šo stāvokli jau apzīmē ar krievu valodas vārdu «smuta». Tomēr citas tik svarīgas kaimiņvalsts nav un nebūs. Pārāk ilgi mūsu valstis bija uzgriezušas viena otrai muguru, un tagad beidzot ir pienācis laiks pavērsties vienai pret otru ar seju.
Ne mainīt, bet izmantot
«Ledus kausēšanas» ceļā Latvijas un Krievijas attiecībās būs ne tikai lieli ledus gabali, bet arī atbalsts no mūsu draugiem ASV un Eiropā. Mums neviens neliek izvēlēties – Krieviju vai NATO. ASV, Vācijas un Ziemeļeiropas valstu politiķi visu deviņdesmito gadu laikā parāda īpašu ieinteresētību par Krievijas un Baltijas valstu attiecību uzlabošanu visos aspektos.
Liktenis vai Dievs ir devis Latvijai ne tikai nemierpilno, bet arī visai ērto vietu ģeogrāfiskajā kartē, tiesa, bez īpašām dabas bagātībām. Ģeogrāfisko stāvokli nav iespējams mainīt, bet to var efektīvi izmantot. Šajā sakarā skats neviļus vēršas uz Ziemeļiem. Uz Somiju, kas arī nav bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, bet ietilpst attīstīto Eiropas valstu pirmajā desmitniekā, kam pēc diviem kariem ar austrumu kaimiņvalsti pašlaik ir izveidojušās stabilas un savstarpēji izdevīgas partnerattiecības ar Krieviju un kas Eiropas Savienības ietvaros ir izvirzījusi «ziemeļu dimensijas» iniciatīvu.
Pazīstamais amerikāņu diplomāts, ASV valsts sekretāra palīgs Strobs Talbots, runādams 1998. gada 21. janvārī Helsinkos J.Pāsikivi biedrības sēdē, īpašu uzmanību veltīja Somijas pozitīvajai pieredzei attiecībās ar «lielo», maigi runājot, bieži vien problemātisko kaimiņvalsti. Baltijas valstis ir ieguvušas «šādu iespēju (runa ir par attiecībām ar Krieviju) tikai nesen. Tāpēc jūs varat tām daudzko iemācīt».
Tilts jau ir, vajag to ieraudzīt
Latvija ir tipiska tranzītvalsts. Ar savām neaizsalstošajām ostām, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados veidoto naftas un dzelzceļa infrastruktūru tā Krievijai kļuvusi par visplašākajiem vārtiem uz Rietumiem. «Tilts» starp Rietumiem un Austrumiem ir uzbūvēts, bet par to vēl ir jāparūpējas, tas jāpaplašina un jānostiprina mūsu valsts un mūsu labklājības interesēs.
Būtu laiks saprast vienu vēsturisku apstākli. Krievija pašlaik nav 1939. gada staļiniskā Padomju Savienība, kas ar Hitleru dalīja robežas un lēma Polijas, Rumānijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un pat Somijas likteni.
Politiskajā literatūrā jau sen ir iesakņojies termins «political will» – «politiskā griba». Jā, pirmām kārtām ir vajadzīga «politiskā griba», protams, no abām pusēm.
Liekas, ka «politiskā griba» ir Ministru kabineta vadītājam un daudziem Saeimas deputātiem. To apliecina pakāpeniska atteikšanās no retorikas, kas nav devusi nekādu labumu.
Šodien mēs esam aculiecinieki daudzslāņainai un vienlaicīgi primitīvai retorikai no abām pusēm kā parlamentos, tā masu informācijas līdzekļos. Kādai no pusēm jābūt gudrākai un jāsper pirmais solis. Jo ātrāk tas notiks, jo labāk.
Krievijas retorika tiek formulēta ļoti īsi: «Mūsējos sit!». Latvija savukārt turpina izdot un izplatīt nacistisko, antisemītisko paskvilu «Baigais gads», bet vietējie diplomāti sagatavo sabiedrību bēdīgi slavenā 16. marta svinēšanai…
Sen jau nav noslēpjams, ka pie mums par labas gaumes parādību uzskatāms iekost Krievijai ar un bez pamata. Visu laiku tieši un netieši tiek runāts par militāriem draudiem no Austrumiem, kaut arī plaši zināms ir ASV un Eiropas ekspertu vērtējums, ka Krievija pat gribot nav spējīga nedz šodien, nedz arī tuvākā nākotnē realizēt šo mītisko draudu. Mēs turpinām bīties no Krievijas uz pagātnes pamata un it kā aizmirstam, ka šodien esam tuvāk 21. gadsimtam, nevis 1940. gadam.
Latvijas un Krievijas attiecību apspriežamo jautājumu saraksts ir liels: vienošanās par robežām, dzelzceļa tarifu samazināšana, maksimālās labvēlības režīma reālās funkcionēšanas jautājums utt. Vēsture liecina, ka sākt var arī no pussoļiem. Amerikāņi septiņdesmitajos gados sāka sacensties ar ķīniešiem galda tenisā, bet 1998. gadā nosūtīja brīvās cīņas komandu uz Teherānu.
Iesākumā, protams, jārisina mazie jautājumi, pamazām tuvojoties to jautājumu risināšanai, kas dažiem liekas pilnīgi neatrisināmi. Bez tā nav jāizslēdz arī tā saukto «back channels», tas ir, aizkulišu pārrunu loma, kuru efektivitāte pierādīta starptautiskajā praksē, it sevišķi sākumposmos. Acīmredzot jāņem vērā arī delegāciju personiskais sastāvs. Lieki teikt, ka jebkuru kontaktu veidam ar austrumu kaimiņu kontrproduktīvi būtu iekļaut spilgtās personības no LNNK tāpat kā nacionālboļševikus no pretējās puses. «Ledus sakarsēšanas»ceļā bieži jāsatiek lielie ledus gabali, bet ceļu…
