«Zemgales Ziņu» 10. jūlija numurā publicētas tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas pārdomas «Kažoku nešuj no marles!». Tēlniece plaši apspriež to, cik nepareizi ir rīkot smilšu skulptūru festivālus Jelgavā, uzdod retorisku jautājumu, kas no tā paliek pilsētai, un pati arī atbild: «Nekas!»Es uzskatu, ka tikai retais var piekrist šādam viedoklim. Ja pavaicāsim cilvēkiem, piemēram, Rīgas ielās, ar ko viņiem saistās Jelgavas vārds, šaubos, vai daudzi atbildēs – ar tēlnieces Regīnas Jansones veidoto Ernsta Bīrona skulptūru uz tilta vai Kārļa Jansona radīto pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem. Tas nenozīmē, ka viņi neuzskatītu šos pieminekļus par vērtīgiem. Tas nozīmē, ka viņi par tiem vienkārši nezina.Kāds nosauks Jelgavas pili un varbūt pat zinās, ka to projektējis Rastrelli. Taču ļoti daudzi atbildēs, ka viņiem Jelgava saistās ar ikgadējiem smilšu un ledus skulptūru festivāliem. Un iespējams, viens otrs no tiem, kas minējuši Jelgavas pili vai kādu no Jelgavas pieminekļiem, pavēstīs, ka pirmo reizi aplūkojis tos tieši pa ceļam uz kādu no festivāliem. Man šķiet, ka apmeklējuma skaitļi vien atbild uz tēlnieces uzdoto jautājumu.Tēlniece rosina smilšu un ledus skulptūru festivālu vietā organizēt granīta tēlniecības plenērus, par piemēru minot padomju laikos rīkotos akmens tēlniecības simpozijus Mažeiķos. Līdzīgi akmens simpoziji lielā skaitā izsenis un katru gadu notiek visā Eiropā un arī Latvijā. Gandrīz katra pilsēta var «palepoties» ar kādu parciņu, kurā izvietota grafiti aprakstītu un aplauztu akmens vai koka objektu grupa. Bet vai ir vēl kāda pilsēta Latvijā, Baltijā vai visā Austrumeiropā, kas varētu lepoties ar ikgadējiem smilšu un ledus skulptūru festivāliem, kurus ierodas aplūkot tūkstošiem viesu? Vai ir vēl kāda pilsēta Latvijā, kurā iebraucot jāstāv automašīnu rindā, lai varētu apskatīt tēlniecības darbus?R.Kalniņa-Grīnberga salīdzina šos festivālus ar koncentrācijas nometnēm, kur ieslodzītajiem bezjēdzīgi jāpārnēsā smiltis. Bet neviens tēlnieks taču nav spiests tās pārnēsāt. Festivāla organizētāji saņem simtiem pieteikumu no dažādiem pasaules tēlniekiem un izvēlas dažus, kuri ar lielu dedzību un prieku karstā saulē vai skarbā salā veido šīs brīnišķīgās skulptūras – mākslas darbus, kas priecē pilsētniekus un viesus. Protams, padomju laikā izglītību ieguvušam tēlniekam ir grūti saprast, ka tēlniecībai līdztekus monumentālajai propagandai un kapu pieminekļiem var būt arī citi uzdevumi. Cilvēki priecājas par ledus un smilšu tēlniecību tieši tās gaisīguma un nepastāvības dēļ. Tas ir brīnums. Tas ir līdzīgi kā dāvināt īstus ziedus. Jo pat visskaistākie un vismeistarīgāk izveidotie mākslīgie ziedi nekad nespēs līdzināties dzīvo ziedu gaistošajai burvībai. Tas vienkārši ir pavisam kas cits. Apmeklētāji smilšu skulptūru festivālā2010. gads – 12 0002009. gads – 21 0002008. gads – 25 0002007. gads – 20 000Apmeklētāji ledus skulptūru festivālā2010. gads Jelgava, Ogre – 47 0002009. gads Jelgava – 45 0002008. gads Jelgava – 46 000 2007. gads Jelgava, Ogre – 52 000 2006. gads Jelgava, Ventspils, Tukums, Jūrmala, Rīga – 84 000 2005. gads Jelgava, Rīga, Ogre, Jūrmala, Valmiera – 70 000
