Janas Antsones divistabu dzīvoklītī jau sešus gadus sev mājvietu radis bruņurupucis Čips.
Janas Antsones divistabu dzīvoklītī jau sešus gadus sev mājvietu radis bruņurupucis Čips. Kad dzīvnieks tika nopirkts, neviens nezināja, cik tam gadu. Vēlāk, lasot literatūru par bruņurupučiem, Jana secināja, ka nopirkts ir ap 15 gadu vecs rāpulis.
Čips dzīvo lielajā istabā zem radiatoriem. Iemīļotākā taciņa tam ir istabā no televizora līdz gultai un atpakaļ. Kad Čips ir dusmīgs, tas skrāpējas un šņāc. Čips nav īpašos draugos ar cilvēkiem: tam nepatīk, ka to ņem rokās vai klēpī. Vienīgā barība, ko bruņurupucis atzīst, ir svaigs kāposts, arī šķidrumu rāpulis uzņem ar šo dārzeni.
Vasarā Čips tiek vests uz laukiem un dzīvo siltumnīcā. Jana stāsta, ka tur gan tas labprāt noēdot visus salātus, dilles un pie zemes noliekušos tomātus. Pirmajā reizē pēc Čipa nedarbiem visi bijuši «šokā».
Ieejot siltumnīcā, bruņurupuci nemaz uzreiz nevar pamanīt, jo Čips kā kurmis rok pazemes ejas. Atrast to var tikai pēc rakumu pēdām. Pēc nedarbiem siltumnīcā Čips tika ielaists smilšu kastē speciālā iežogojumā, taču blēdis izracies pa apakšu ārā un aizbēdzis. Veselu nedēļu Čips bija pazudis un visi domājuši, ka bruņurupucis ir prom uz neatgriešanos. Taču kādu dienu, kad vecāmamma ravējusi gurķu dobi, Čips viņu ļoti pārbaidījis, izlienot no dobes viņai priekšā. Laukos ir Čipa paradīze. Tur tas jūtas omulīgāks, brīvāks un dzīvāks. Taču rudenī Čipam ir jāatgriežas dzīvoklī.
Bruņurupucis var pat vairākus mēnešus gulēt un neko neēst, bet, kad pamostas, tad tikai spēj brīnīties, kur tik daudz tādā rāpulītī «lien» iekšā! Čipam augot, zem radiatoriem kļūst par šauru, taču bruņurupucis ir spītīgs un citu vietu sev nevēlas. Ja aiznesīs uz kādu citu istabu, vienalga dzīvnieks atnāks atpakaļ. Jana atklājusi, ka bruņurupuči nemaz neesot lēni. Kad jāskrien, tie to darot mudīgi.
Foksterjers Nika arī gadu gaitā ar Čipu ir sadraudzējies. Sākumā sunim esot paticis uzspēlēt ar bruņurupuci futbolu, jo pa istabu tas ripojis kā bumba un, kad nokritis aukšpēdus, jocīgi spirinājies. Bet tagad suns par bruņurupuci neliekoties ne zinis. Rāpulim ir ass «knābis», un kādreiz tas varot iekost pat pirkstā!
– Ziemā, kad dzīvoklī nebija apkures, mūsu Čips gandrīz aizgāja bojā. Bruņurupucis ilgi gulēja nekustīgs, bet, kad aiznesām tuvu pie sildītāja, pamazām atžirga. Tā es sapratu, ka bruņurupuči aukstumā var lēni mirt, – secina Jana.
Jana atzīst, ka Čips ir ļoti interesants dzīvnieks, tādēļ nevar iedomāties, ka vajadzēs arī šķirties.
– Labi, ka tie dzīvo simt un vairāk gadu, tad jau vēl kopā būsim ilgi, – saka Jana un prāto, ka varbūt varētu iegādāties vēl vienu bruņurupuci – Čipam draudzeni.
