Vairs pa retam šāvienam rītos un vakaros atskan no ezeru un dīķu puses, jo ūdensputnu medību sezonas kulminācija beigusies. Ornitologi vērtē, ka Latvijas vidienē un rietumdaļā pīļu bijis krietni mazāk nekā citus gadus. Vidzemē un Latgalē mednieki par guvumu priecājoties. «Pirmo reizi savā mednieka praksē atklāšanas dienā paliku bez nevienas pīles,» saka Latvijas Universitātes Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs bioloģijas zinātņu doktors profesors Jānis Vīksne. Kurzemē mednieku niecīgā guvuma iemesls varētu būt lietavas, kas daudzviet neļāva novākt labību. «Pīles jau arī jūt, kur tām ir barība un nedraud briesmas,» aizrāda putnu pētnieks.Putnu gripu neizplatīs«Liepājas ezerā it kā ūdens līmenis bija normāls un nebija nelabvēlīgu laika apstākļu, arī mednieku skaits nebija mazs, bet pīļu medību atklāšanas dienā nomedīja vien astoņas pīles, parasti bija kādas 30, pat 40,» stāsta ornitologs Ritvars Rekmanis, kurš kopā ar kolēģi Oskaru Keišu Liepājas un Engures ezera apkaimē uzskaitīja nomedītos ūdensputnus. Viņu uzdevums bijis arī ņemt paraugus, lai pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «Bior» laboratorijās tos pārbaudītu un noteiktu, vai putni nav pārslimojuši putnu gripu un neizplata tās izraisītājus. Pārtikas un veterinārā dienesta Dienvidkurzemes pārvaldes veterinārā inspektore Aivita Vītoliņa apliecina, ka noteiktajā dienā pie Liepājas ezera ievākti vien astoņi paraugi. Laboratoriskie izmeklējumi liecinot, ka šīs puses pīlēm nav atrastas augsti patoloģisko vīrusu celmu antivielas. Pārāk daudz lapsuJ.Vīksne patlaban apkopo mednieku iesūtītās anketas par putnu medību sezonu un zina teikt, ka Latvijas austrumdaļas respondenti apliecinot labus un pat izcilus panākumus medībās. Ne tikai ezeros un dīķos, bet arī bebru uzpludinājumos pīļu bijis gana. Par pīļu skaita sarukšanas iemesliem Kurzemē J. Vīksne spriež, ka lielu postu nodara plēsēji: lapsas, jenotsuņi un ūdeles. «Trakumsērgas vakcīnas padara tos veselīgākus. Diemžēl ziņkārīgos lapsu jaunuļus, kas gar ceļmalām «skaita automašīnas», nobrauc pārāk maz,» piktojas profesors un stāsta, kā Engures ezerā lapsu ģimene uz desmit hektāru lielas salas izpostījusi visas meža pīles. «Pirms dažiem gadiem tur dzīvoja 335 pīles, pērn tur ieradās lapsa un apbērnojās, šogad no vienas ligzdas izveda tikai sešus pīlēnus,» pastāsta putnu pētnieks un uzsver: būtu jāveicina plēsēju apmedīšana. Viņš novērojis, ka ezeru tuvumā mītošie jenoti arī pielāgojušies barības sarukumam un sākuši peldēt lielus gabalus, lai to iegūtu. «Gabaliņu papeld, atpūšas kādā gulbju ligzdā, varbūt kādu olu uzēd un peld tālāk,» novērojis J.Vīksne. Svinu jauc ar akmeņiemPirms divdesmit gadiem sezonā nomedīja ap 120 tūkstošiem pīļu, tagad daudz skaitās jau 30 tūkstoši, zina J.Vīksne. Viens no ūdensputnu bojāejas iemesliem esot arī svina munīcija, ko putni uzlasa ūdenstilpēs, domājot, ka tie ir akmentiņi. «Patlaban nav līdzekļu šādiem pētījumiem, bet pirms pārdesmit gadiem veiktajā pētījumā pieciem procentiem pīļu kuņģos atradām svina skrotis. Francijas dienvidos, kur ziemo daļa mūsu pīļu, svinu kuņģi atrod 10, 15 procentiem. Sagremo kādas trīs skrotis, un pīlīte lēnā nāvē beigta,» zina putnu pētnieks. Ūdensputniem labvēlīgu vietu uz zemeslodes paliek aizvien mazāk – milzīgas tundras platības, kur tie ligzdo, aizņem naftas atkritumu lauki, bet ziemošanas vietās mitrāji tiek nosusināti vai piesātināti ar ķimikālijām. «Mūsu mērogā ir Inčukalna gudrona dīķi – zināt, citur ir daudz lielāki,» teic J.Vīksne. «Tā jau zināma lieta, ka meža pīles labprāt ligzdo kolonijās kopā ar tārtiņveidīgajiem putniem, īpaši ķīriem. Tādējādi cits citu pasargājot gan no lidojošiem, gan pa zemi staigājošiem plēsoņām,» situāciju Baltijas jūras piekrastē raksturo R.Rekmanis. Ligzdojošo putnu kolonijas esot krietni sarukušas. Iespējams, to ietekmē tas, ka līdz ar stingrajiem noteikumiem par zivju un to pārstrādes atkritumu uzglabāšanu zaudēta šo putnu barības bāze.Mednieki var palīdzēt R.Rekmanis spriež, ka mednieki par putniem var parūpēties līdzīgi, kā to dara ar meža dzīvniekiem. Lai plēsēji nepostītu pīļu ligzdas jau perēšanas laikā, ieteicams būvēt mākslīgās ūdensputnu ligzdošanas vietas, ko uz metāla stieņa nostiprina vismaz metru virs ūdens. «Tad arī atpeldējusi ūdele nevarēs pa to uzrāpties,» skaidro putnu pētnieks. Dabiskās ligzdās ligzdojot, sekmīgs perējuma iznākums esot apmēram 20 procentos gadījumu, bet mākslīgajās – līdz pat 85 procentiem, zina J.Vīksne. Viņš piebilst, ka perējums netālu no pašu ligzdošanas vietas centīsies iekārtot arī savu ligzdu. Viens no traucējošiem iemesliem gan esot tas, ka Liepājas ezera apkaimē aktīvi ir daudzi mednieku kolektīvi, taču tie savā starpā nesadarbojoties.
