Pirmsvēlēšanu politiskās aģitācijas laiks šķita tik nebeidzami garš! Atverot avīzes, ieslēdzot TV vai radio – vienas un tās pašas sejas, balsis, solījumi, vispārīgās frāzēs, nepatika un necieņa pret konkurentiem un pilnīga vienaldzība pret saviem maizes devējiem un pelnītājiem – vēlētājiem un tautu. Bija ģimenes, kurās jau vairījās ieslēgt televizoru, nolēma turpmāk nepirkt avīzes un kurās veidojās nesaskaņas par jautājumu – iet vai neiet balsot, un kuram sarakstam uzticēties. Jo tālāk, jo lielāka veidojās nepatika un vēlēšanās to visu nokratīt no sevis nost.Un tad pēkšņi viena diena atnesa NOTIKUMU, kurš beidzot lika domāt par kaut ko pavisam citu. Kā svaiga vētras brāzma, kā saucēja balss no citas pasaules izskanēja ziņa par Rīgas strādniekiem, kuri nejauši atrakuši rakstnieces Zentas Mauriņas arhīvu. Vīri bija nedaudz apmulsuši, kad viņus intervēja un filmēja. Rūpīgi un saudzīgi no zemes viņi bija izcēluši jau ļoti cietušo vēstuļu, piezīmju grāmatiņu un manuskriptu krājumu, zinājuši, kā ar to apieties, kam ziņot un ko saukt pēc palīdzības. Kā zibens uzliesmojums šī ziņa nošalca pār Latviju, izsaukdama tik daudz prieka, apbrīnas, uzjundīdama atkal atmiņas par laiku, kad trimdā devās garīgi bagātākā tautas daļa, nevarēdami paņemt līdzi neko no savām mūžā krātām vērtībām.Un tad es domāju – nē, tas nenotika nejauši! Bija īstais brīdis, lai mūsu apjukusī sabiedrība apstātos pie kaut kā patiesi vērtīga. Lai apstātos un padomātu par to, kas ir nepieciešams personības līdzsvaram, kuras no mūsu lietām mums ir īpaši svarīgas, kā mēs tās glabājam, kur slēpjam un kam pēc sevis novēlam. Kas ir šīs lietas, kas stiprina mūsu garu un sniedz dvēseles spēku? Savos «Desmit garīgās dzīves baušļos» Z.Mauriņa raksta: «Miesas bads mazāk bīstams nekā gara bads.»Vēstules. Kā dārgāko mantu, aizejot no mājām, rakstniece apraka draugu, domubiedru, tuvinieku viņai sūtītās vēstules. Mēs varam tikai iedomāties, cik bieži, tālumā esot, viņa pie tām domās atgriezās, cik ļoti vēlējās tajās vēlreiz ieskatīties.Cilvēki ir dažādi savos saziņas veidos. Kāds domubiedram zvana pusnaktī un runā līdz rītam, kāds raksta vēstules, jau otrā dienā atbildi gaidot, citam galvenais ir izteikt savas domas, kā Rainis mācīja – norakstīt grūtumu no sirds nost, nemaz netīkojot pēc atbildes sūtījuma. Ir vēstuļu cilvēki un to nerakstītāji. Aizvien atgriežoties pie domām par Z.Mauriņas «dārgumu lādi», mēs jautājam sev – pie kuriem mēs piederam? Kas nosaka to, vai mēs esam rakstītāji, saņēmēji vai ne vieni, ne otri? Pati esmu rakstītāja. Simtiem vakara vēstuļu un rīta vēstuļu, svētku sveicienu un tāpat «zibens izlādēšanos tukšumā» esmu sūtījusi, īpaši piedomājot par aploksnes krāsu, skaistu pastmarku, interesantu vēstules papīru, adresātam un situācijai atbilstošu. Atbildes? Jā, to ir daudz, bet ir arī adresāti, kuri nav atbildējuši nekad ne uz vienu vēstuli…Vēstules es glabāju un glabāju, un glabāju. Visvairāk to ir no meitām, kad viņām nācies būt tālumā. Ir vēstules no skolas un kursa biedriem, tuviem radiniekiem, daudziem māksliniekiem un rakstniekiem, bijušajiem audzēkņiem, bet pavisam īpašas visu to vidū ir vēstules no rakstnieces Ilzes Indrānes. Tajās ir neatkārtojami dziļas domas, uzmundrinājumi, ticība un mīlestība, poēzija un smalks humors, un, lasot šīs vēstules, rodas sajūta, ka tu patiešām esi kas īpašs, tieši viņai nepieciešams un nozīmīgs cilvēks, kaut patiesībā rakstniece tāda ir man! Un ja nu reiz šīs gadu desmitiem glabātās vēstules būtu jāaprok kādā dārza stūrī, vien mierinot sevi ar ilūziju par atgriešanos reiz pie tām? Kā mēs justos? Ko pārdzīvotu? Ko tajā brīdī uzskatītu par lielāko vērtību?Gaidot jaunas ziņas par Z.Mauriņas arhīva atradumiem, domāsim arī par savām vēstulēm un par Likteni, par Laika veci, kurš viņam uzticēto mantojumu atdod mūsu rokās īstajā brīdī, kad liekas, ka nekam vairs nav šai valstī nekādas jēgas un visu pārņēmusi ir vienīgi cīņa par varu no vienas puses, un cīņa par izdzīvošanu – no otras.
