Latvijas Pasts arvien biežāk runā par to, ka sestdienās presi līdz lasītāju pastkastītēm vairs piegādāt nevēlas. «Nevaram atļauties» ir arguments, ko dzirdam vai ik dienas un par jebkuru tēmu. Preses piegāde nudien nav pati akūtākā vajadzība, tāpēc droši vien pasta iecerei lielu šķēršļu nebūs.Tomēr runa nav tikai par to. Gaidāmais uzņēmuma lēmums nestrādāt sestdienās ir viens no pilieniem avīžu vājināšanā. Pēdējos gados tādu bijis pārāk daudz. Sākot ar labvēlīgu nosacījumu radīšanu pašvaldību oficioziem, kuriem atšķirībā no privātiem izdevumiem nav jādomā, kā izdzīvot, beidzot ar valdības plānu atteikties no samazinātās PVN likmes presei. Un, protams, ekonomiskā krīze. Žurnālistika ir viena no jomām, ko tā plosījusi visvairāk, turklāt Latvija nav izņēmums pasaules kartē – samazinoties reklāmas tirgum, kopš 2008. gada ASV slēgti vairāk nekā simts laikrakstu, tādi ir arī Lielbritānijā, Īrijā, Spānijā un citur. Gan šeit, gan citur tas faktiski nozīmē, ka arvien mazākam skaitam cilvēku ir pieejama brīva prese – ārpus valsts un pašvaldības struktūrām savākta un analizēta informācija, kas stāsta ne tikai par skaisto, bet arī atklāj amatpersonu neizdarības, pārkāpumus, citas nebūšanas. Analizē politiķu solījumus pirms vēlēšanām, seko to izpildei pēc tam.Latvijas Pasta nodoms nepiegādāt presi sestdienās būs gan finansiāls trieciens izdevniecībām, gan netiešs pamudinājums sabiedrībai turpināt slīgt seriālu un šovu varā. Pasts ir valsts uzņēmums, tāpēc tā vietā, lai auksta aprēķina pavadā samazinātu darba dienu skaitu (kur garantija, ka pēc laika neizrādīsies par dārgu strādāt arī, piemēram, piektdienās?), tam būtu jāvēršas valdībā, prasot meklēt ceļus, lai varētu arī turpmāk pildīt iedzīvotājiem vajadzīgu funkciju.
