Trīs Ozolnieku šoferi – Māris Štāls, Arvils Babčuks un Juris Maculēvičs – nesteidzīgi atgriezās no vakariņām kambīzē un pēc nogurdinošās dienas ērti ierīkojās kajītē. Priekšā bija vairāk nekā divdesmit atpūtas stundu. Šajā laikā lietuviešu prāmim «Lisco Gloria» vajadzēja veikt jūras ceļu no Ķīles līdz Klaipēdai. Pēc tam šoferiem atliktu maršruta beidzamais posms pa sauszemi līdz kravas saņēmējiem Latvijā un visbeidzot līdz mājām.
Tuvojās pusnakts. Vīri, kas, vadājot kravas pa Zviedrijas, Vācijas un Dānijas ceļiem, bija pavadījuši piecas dienas, divas nedēļas vai mēnesi, pārrunāja savas līdzīgās rūpes. Tad jaunākais – divdesmit četrus gadus vecais Māris – izvilka no somas savu klēpjdatoru un uzlika krievu detektīvu. Datora monitora gaisma bija vienīgais apgaismojums mirkli vēlāk, kad piepeši pazuda elektrība. Filma turpinājās, un vīri palika kajītē. Vai mazums līdzīgu misēkļu tālbraucēja šofera dzīvē pieredzēts. Taču piepeši uz kuģa kaut kas nobūkšķēja tā, it kā būtu sprāgušas vairākas autoriepas. Trijotne piecēlās un gāja skatīties, kas noticis. Tumsā varēja dzirdēt satrauktu lietuviešu valodu. Starp divsimt prāmja pasažieriem bija vesela klase ar sešpadsmit septiņpadsmit gadu veciem jauniešiem. Tikai nonākot uz klāja, Ozolnieku šoferi saprata, ka sākusies pasažieru sēšanās glābšanas laivās, bet atpakaļceļu uz kajīti, kur palika ne tikai dators, bet arī dokumenti un telefoni, kuru katru mirkli draudēja nogriezt ugunsgrēks. Par to neziņoja ne sirēna, ne kāds cits sakaru līdzeklis. Jokojot gaist uztraukums«Zirgojāmies, ka ugunsdzēsēju šļūteņu šļakatās saslapēsies kājas,» atceroties šo brīdi uz klāja, stāsta šoferis ar trīsdesmit gadu stāžu J.Maculēvičs. Viņš piebilst, ka panikas nav bijis – «ļoti kolosāla publika». Apkalpe, šķiet, nezaudējot cerību, ka kuģi izdosies glābt, vairāk bija aizņemta ar uguns dzēšanu. No lietuviski teiktajām frāzēm Ozolnieku vīri sapratuši – lai tiktu otrajā glābšanas laivā, jāpāriet uz klāja pretējo pusi. Degošās plastmasas dūmi spieda pie zemes, pūloties tikt pie gaisa, kāds centās izsist stiklu iluminatoram kambīzē, caur kuru uz glābšanas laivām virzījās galvenā cilvēku straume. Apmēram desmit minūtes pēc «Gloria» atstāšanas glābšanas laivu ar Ozolnieku šoferiem uzcēla vācu prāmis, kas tonakt, šķērsojot jūras šaurumu, atradās desmit jūdžu garajā ceļā starp Putgartenu Vācijā un Rotbiju Dānijā. Pēc katastrofā cietušo uzņemšanas prāmis mainīja kursu un aizgāja uz Ķīli, kur policijas uzraudzībā visi cietušie izkāpa krastā. Tikai tagad viņus pēc kuģa ruļļa pārbaudīja, vai tiešām neviens nav palicis uz degošās «Lisco Gloria». «Šķiet, visi izglābāmies. Taču, ja ugunsgrēks būtu sācies pāris stundas vēlāk, kad cilvēki dotos pie miera, varēja būt citādi,» secina abi Ozolnieku šoferi. Policijas aplenkumāPrāmja katastrofas izmeklēšana turpinās. Biežāk sastopama versija, ka ugunsgrēks izcēlās uz kādas automašīnas, kas atradās uz kuģa. «Mēs dzirdējām kādas divdesmit katastrofas versijas. Ieskaitot pat tādu «pīli», ka uz kuģa bijis kāds melnīgsnējs terorists ar mugursomu, kurš kaut kur pazudis. Policistu aplenktajā ostas muliņā neviens nekur tālu pazust gan nevarētu,» piebilst J.Maculēvičs. Mājup trijotne atgriezās ar lidmašīnu līdz Palangai, no kurienes mikroautobuss aizvedis gandrīz līdz mājas slieksnim. A.Babčuks stāsta, ka tikai mājās, skatoties portālos publicētās «Lisco Gloria» ugunsgrēka fotogrāfijas, apjautis, kādās briesmās bija nokļuvis. Ar darbu cer nodrošināt visusTrīs izglābto šoferu darba devējs Ozolnieku transporta un ceļu uzturēšanas firmas «Dreamway» īpašnieks Andris Ozoliņš teic, ka visi uzņēmuma darbinieki ir lieliski, draudzīgi cilvēki. Tādēļ arī briesmas laimīgi pārvarētas. Materiālie zaudējumi – apmēram 40 – 50 tūkstošu latu. Par iespējamo apdrošinātāju atlīdzību A.Ozoliņš spriež, ka to labākā gadījumā varētu saņemt pēc gada, diviem, kad apdrošinātāji būs norēķinājušies ar kuģa īpašniekiem. Automašīnas un kravas netiek īpaši apdrošinātas pret šādām nelaimēm. Līdz katastrofai bija licies, ka jūra automašīnām ir drošāka nekā pārslogotie Polijas autoceļi. «Dreamway» piederēja 11 smagās automašīnas ar piekabēm. Trīs šo vienību zaudējums ir būtisks. «Mums ļoti reti gadījies, ka vienlaicīgi trīs automašīnas atrodas uz viena kuģa,» piebilst «Dreamway» darbinieks Andris Zustrups. Par auto, kas bija uz augšējā klāja, nav šaubu, ka palikuši vien apdeguši bleķi. Par divām automašīnām, kas atradās kuģa rūmē, vēl informācijas neesot. A.Ozoliņš, caurlūkojot ziņas, atradis glābēju teikto, ka ugunsgrēka brīdī kuģa rūme bijusi sakarsusi līdz 300 grādiem. Cerība, ka kaut kas palicis pāri, ir niecīga. Uzņēmums darbu turpina. Šoferis M.Štāls jau devies reisā. A.Babčukam un J.Maculēvičam pagaidām ilgst piespiedu brīvdienas. Tomēr uzņēmējs A.Ozoliņš cer, ka arī viņus izdosies nodrošināt ar darbu. UzziņaiUgunsgrēks uz Lietuvas prāmja «Lisco Gloria» izcēlās 9. oktobrī, kad tas atradās Baltijas jūrā netālu no Vācijas krastiem. Tika evakuēti visi uz tā esošie 249 cilvēki. 28 bija ievainoti, pārsvarā saindējušies ar dūmiem, paziņoja Vācijas varas iestādes. Tūlīt pēc notikušā tika pieļauts, ka ugunsgrēks izcēlies no sprādziena, taču versija par iespējamo teroraktu noraidīta. Pasažieru un apkalpes locekļu evakuācijā piedalījās Dānijas un Vācijas jūras patruļu kuģi, uz notikuma vietu devās arī Zviedrijas glābšanas dienesta helikopters. 2002. gadā būvētais prāmis «Lisco Gloria» kursēja maršrutā starp Klaipēdu un Ķīli trīsreiz nedēļā. Uz tā bija vieta vairāk nekā 300 pasažieriem 73 kajītēs, un tas spēja sasniegt 22 mezglu ātrumu. Ugunsgrēkā gāja bojā Rīgas viesnīcai «Gallery Park Hotel» piederošie antikvārie priekšmeti – pulksteņi, lampas, bronzas un marmora skulptūras – kopumā 10 000 latu vērtībā. No diena.lv
