Kā izsalkums rosina atcerēties dažādas gardu ēdienu receptes, tā aukstums, šķiet, gluži vai piesējis prātu aukstajiem radiatoriem. Redz, viņiem blakusmājā jau kurina, bet mums vēl ne. It kā parādu dēļ nepieslēdz – vairāki tūkstoši latu esot nesamaksāti no iepriekšējā gada. Lielie parādnieki gan esot tikai daži, bet viņu dēļ nu mums visiem jācieš…Varbūt labi vien ir, ka viņi vēlāk pieslēdz, mēs apkures tēriņos būsim ietaupījuši. Tos ziemā gaidāmos aprēķinus nemaz negribas iedomāties. Redz, Raiņa ielas trešo māju siltina, un viņi cer, ka būs mazāk jāmaksā. Lai nu viņiem veicas! Faktiski jau mēs arī būtu gribējuši dzīvot siltā un gaiši krāsotā mājā, bet tad ir jāņem kredīts, un viņi, tie no tās blakus sekcijas, jau diezin vai gribēs…Eiropa dod pusi siltināšanas līdzekļu, otra puse pašiem jāmaksā. Ir dzirdēts par mājām, kur pēc siltināšanas maksa ar visu kredītu nepalielinās, jo siltuma tiek tērēts mazāk. Bet viņi jau nu atradīs, kā siltināšanas darbu tāmi palielināt, kā pļiku pļeku ātri sataisīt un uz mūsu rēķina iedzīvoties…Paskat, apsaimniekotāja ikmēneša aploksne ar rēķinu atkal pastkastē. Vieni cipari. Nē, lapas otrā pusē kādas kredītiestādes reklāma piedāvā aizņemties komunālo parādu segšanai. Būtu labāk vēstulē pastāstījuši par Eiropas naudām, lai skaidrība nonāk katrā dzīvoklī, bet to no viņiem nesagaidīsi…Varbūt vajadzētu sasparoties? – drosmei līdzīgā izjūta parādās pie dzīvokļa durvīm. Bet citi «mēs» kompānijas dalībnieki jau ir norobežojušies savās privātajās teritorijās. Kā teiktu sociālantropologi – esam sabiedrība ar spēcīgu neiejaukšanās kultūru…
