Ja vērīgi ieskatās ainavā, ieklausās vietvārdos, daudzviet vēl var manīt Kurzemes-Zemgales hercogistes varenības lieciniekus. Tie atsauc atmiņā vecās leģendas un spārno jauniem darbiem. Latviešu dzimtcilvēkiem 17. gadsimta izaugsmes brīnumā bija pieticīgāka loma.
No servīzēm – ne šķīvīšaViens no pazīstamākajiem tūrisma objektiem Jelgavā ir pils kapenes, kurās starp apmēram divdesmit izliktajiem sarkofāgiem ir hercoga Jēkaba «mūžā mājas», kas šodien pēc restaurācijas Rundāles pilī atkal tiks novietotas apskatei. «Kad uzrunāju ekskursantus, tomēr galvenā uzmanība tiek tagadējai pilij, ko pirms 272 gadiem uzbūvēja Ernsts Johans Bīrons. Par hercogu Jēkabu diemžēl ir ļoti maz ko parādīt,» stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes muzeja vadītāja Ginta Linīte. Mūsdienās, skatoties uz Jelgavas pili, grūti iedomāties, ka agrāk tur atradās 1265. gadā celtās Livonijas ordeņa pils, kuru 16. gadsimta otrajā pusē papildināja pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera pavēles celti korpusi. Vecās pils komplekss aptvēra pat nedaudz lielāku teritoriju nekā tagadējā pils, kas gan atšķirībā no tā ir viengabalaina būve. 2001. un 2002. gadā pils austrumu fasādes priekšā Latvijas Vēstures institūta zinātnieki profesora Gunta Zemīša vadībā veica arheoloģiskos izrakumus vecās pils izpētei. Tika atsegts trīsarpus metru biezs kultūras slānis. Atklājās granītakmeņu mūris, kas bija veidots uz plostveida baļķu krājuma, liecinot, ka pils korpuss tika celts staignā vietā. Deguma slāņi norādīja, ka pils pārcietusi vairākus ugunsgrēkus. Starp atradumiem īpašā vērtē bija krāsns podiņu fragmenti ar Kurzemes-Zemgales hercogistes ģerboni, kas izpildījuma ziņā tuvs tam, kāds redzams uz hercoga Jēkaba sarkofāga un datēts ar 1677. gadu. Atrastas arī monētas – Zviedrija karaļa Kārļa XI valdīšanas laikā 1667. gadā kaltie sudraba šiliņi. Uzietās senlietas un krāns podiņi attiecas galvenokārt uz hercoga Jēkaba (1642 – 1682) un Frīdriha Kazimira (1682 – 1698) valdīšanas laiku, kad Jelgavas pils interjeri kļuva greznāki, bet dzīvesveids – izsmalcinātāks. G.Linīte atzīst, ka, pienākot hercoga Jēkaba četrsimtgadei, izrādījās, ka nav nemaz tik vienkārša studentu ideja jubilāram cept kūku. Hercogam visi trauki bijuši no sudraba, bet pēc daudzajiem kariem no vecajām servīzēm nav palicis pāri ne šķīvīša. Hercogs Jēkabs mira 71 gada vecumā no plaušu slimības, ko saasinājušas nepareizi izvēlētas guļamistabas tapetes, kas bija darinātas no vilnas auduma. Tās sākušas spuroties un nonākušas istabas saimnieka plaušās, savos pētījumos raksta mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. Hercoga Jēkaba kanāls manāms vēl šobaltdienLai uzlabotu kuģu un laivu satiksmi un ūdens apgādi, hercogs Jēkabs lika rakt kanālus Kuldīgā, pie Aknīstes, kā arī Jelgavā, kur tas stiepās no Driksas līdz Svētei. Veco jelgavnieku atmiņās vēl saglabājušies skaisti nostāsti par Rīgas studentiem, ka izklaidēties laivā pa Jelgavu braukuši, vai par onkuli, kurš, kanālā laivā stāvēdams, spēlējis vijoli… Laika gaitā ūdens apgādē ar kanālu sāka konkurēt augošais ūdensvada tīkls. Kanāla krasta nostiprinājumi izpuva, hidrotehnikās ierīces bojājās, un stāvošais ūdens smirdēja… 19. gadsimta sākumā dzimtbūšanas atcēlējs Kurzemē un Zemgalē Krievijas cars Aleksandrs I deva līdzekļus, lai vismaz pilsētas centrā tirgus laukumā kanālu zem bruģa paslēptu lielās caurulēs. Taču tā pārējā daļa apmēram no Sv.Annas baznīcas līdz Svētei palika tāda, kāda bijusi līdz pat 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumam – Lielajai ekonomiskajai depresijai. «Toreiz hercoga Jēkaba kanālu posmā no Annas baznīcas līdz Rožu ielai aizbēra tā laika «simtlatnieki» – cilvēki, kas bija palikuši bez darba un iztikas līdzekļiem. Savukārt smilts tika ņemta, izrokot Miezītes dīķi,» stāsta jelgavnieks vēsturnieks Andrejs Dābols. Kanāla aizbēršana turpinājās līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Tomēr Ģintermuižas apkaimē kaut ko no tā var samanīt vēl šobaltdien. Blieķu pļavu smarža okeānāKurzemes un Zemgales hercogistes saimnieciskā pacēluma laikā Vircavas muižā bijusi pati lielākā no hercogistes trim buru austuvēm. Pēc Vircavas tautas nama vadītājas Sarmītes Sustrupes domām, par austuves pārākumu pār citām vēl varbūt varētu šaubīties, taču skaidrs esot gan, ka Vircavas krastā tapa buras. Neba velti hercogs Jēkabs no Lielvircavas muižas barona Klopmaņa pirka kuģošanas tiesības Vircavā, bet pašu upīti iztaisnoja. Taču, šķiet, vispārliecinošāk par buru aušanu liecina pļavu nosaukums Vircavas upes labajā krastā iepretī pils parkam – Blieķu pļavas. Ko nozīmē blieķēt, nevis blietēt – šo jautājumu S.Sustrupe uzdod vai katrai ekskursantu grupai, kas ierodas apskatīt muižu. Zinātāju parasti neesot. Tad nu atliekot pašai skaidrot, ka viduslaikos buru audēji savu tikko noausto netīri pelēko vadmalu klājuši pļavā blieķēt. Meitas ar ozolkoka spaiņiem nesušas no upes ūdeni, jo audums vispirms bijis jāsaslapina. Pēc tam ar ozolkoka vālēm puiši to blietējuši. Tāds darbs nevarēja būt viegls. Droši vien tādēļ pļavu nosaukums krietni pārdzīvojis pašus audējus un blieķētājus. Tas dzīvo vēl šobaltdien, kad buriniekus jūrās vairs nemana, bet jahtām buras gatavo no ķīmiskiem materiāliem, dažkārt pat caurspīdīgām plēvēm, kas neuzsūc ūdeni, nestiepjas, kā arī citādi uzlabo peldlīdzekļa aerodinamiskās īpašības. No vēstures liecībām S.Sustrupe spriež, ka kuģu satiksme pa Vircavu gājusi līdz Lielvircavas muižai. Droši vien tie nav bijuši jūras kuģi, tomēr liellaivas, kuru kravnesība krietni pārspēj ratu vezumu. Ko tajās veda? Droši vien to pašu buru audumu, kā arī lauku preces. Mūsdienās Vircavas upe ir diezgan aizaugusi, vasarās daudzviet aļģes to «nozaļina» no viena krasta līdz otram. Nemana ne laivas, ne makšķerniekus. Kultūras darbiniece S.Sustrupe par savu uzdevumu uzskata vecās hercogistes leģendu atdzīvināšanu. Jo vairāk cilvēku iedvesmosies no hercogistes varenības, jo skaistāk dzīvos ne tikai Vircava, Lielvircava un Bērvircava, bet visa mūsu zeme. Hercogs JēkabsDzimis 1610. gadā Kuldīgā, hercoga Vilhema un hercogienes Sofijas vienīgais dēls.1617. gadā pēc tēva valdnieka tiesību zaudēšanas 1617. gadā tēva brālis hercogs Frīdrihs Jēkabu pieņem par audžudēlu un varas mantinieku. Studējis Rostokas un Leipcigas universitātēs.1639. gadā kļūst par Kurzemes-Zemgales hercogu.1645. gadā salaulājas ar Brandenburgas-Prūsijas princesi Luīzi Šarloti. 1658. gadā Jēkabu un viņa ģimeni arestē zviedri, Polijas un Lietuvas karā ar Zviedriju Kurzeme tiek izpostīta.1660. gadā pēc miera līguma noslēgšanas atgriežas Jelgavā, turpina valdīt.Mirst 1682. gadā Jelgavā.Hercogistes uzplaukumsPēc vēsturnieka J.Juškevica apkopotajiem aptuvenajiem datiem, Jēkaba laikā Kurzemes-Zemgales hercogistē darbojās trīs kuģu būvētavas un buru austuves, 17 dzelzs lietuves jeb dzelzsāmuri (apstrādāja no Norvēģijas ievesto rūdu), piecas enkuru un 11 naglu kaltuves, 14 salpetra un potaša vārītavas, 30 kaļķu cepļi, 20 ķieģeļu cepļi un dakstiņu darbnīcas, ap 100 darvas cepļi, 10 stikla cepļi, sešas degvīna dedzinātavas, piecas papīra dzirnavas un daudzi citi uzņēmumi. Tajos kopā tikuši nodarbināti 400 ārzemju un 600 vietējo meistaru un ap četriem tūkstošiem klaušu zemnieku.
