Šodien aprit 400 gadu, kopš dzimis ievērojamākais Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610 – 1682), kura valdīšanu sauc par hercogistes ziedu laikiem. Kāpēc mēs godinām hercogu Jēkabu?
Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks, Rundāles pils direktors:Kaut arī Kurzeme atrodas samērā tālu no Eiropas lielākajiem centriem, hercogs Jēkabs bija īsts eiropietis. Viņam bija izpratne par pasauli, par lietām, viņš zināja valodas, ceļoja, uzturēja diplomātiskās attiecības. Hercogs sūtīja uz Franciju sūtni Georgu fon Firksu, slēdza līgumus ar Anglijas karali Čārlzu I, pēc tam Oliveru Kromvelu. Draudzējās ar vācu galmiem un apprecēja Brandenburgas-Prūsijas princesi Luīzi Šarloti. Hercogs Jēkabs eiropeiskā līmenī izprata galma kultūru, pils interjeru un vidi. Par to liecina vairāki dokumenti, piemēram, grāfa, vēlākā Francijas ārlietu ministra Luija Anrī Lomenī de Brjena, kurš Jelgavā viesojās 1655. gadā, ceļojuma apraksts. Viņš sajūsminās, cik smalka te ir galda kultūra, brīnišķīgi zivju un gaļas ēdieni, cik galants galms, laipna hercogiene un viņas meitas. De Brjens min interesantu faktu, ka kāds itāliešu gleznotājs no Nirnbergas viņa viesošanās laikā Jelgavas pils galerijai darina 18 lielus panno ar ainām no Kurzemes zemnieku dzīves. Grāfs par šiem gleznojumiem bijis tādā sajūsmā, ka pasūtījis māksliniekam to kopiju.Ja nebūtu tādas hercogistes ar savu galmu, kas tolaik nozīmēja arī mākslu un uzstādījumu pēc reprezentācijas spožuma, vēlāk nebūtu tapusi arī Rundāles pils. Jānis Stradiņš, akadēmiķis:Godinot Hercoga Jēkaba lielo nozīmi Kurzemes un Latvijas vēsturē, viņa mantojumu, uzņēmības paraugu, būtu jāmin arī mācītājs, pētījuma «Istoria Lettica» autors Pauls Einhorns un mācītājs, latviešu valodas normatīvu (vecās drukas) veidotājs Georgs Mancelis. Abi viņi kalpoja hercoga Jēkaba galmā. Tie bija vācieši, taču viņi vēlējās, lai latviešu tauta kļūtu izglītotāka. Tajā laikā radītajās dzimtbūtnieciskajās manufaktūrās vajadzēja cilvēkus ne tikai ar amatnieciskām prasmēm, bet arī pietiekamu garīgo apvārsni, ētikas līmeni. Šie sabiedriskie darbinieki vērsās pret dzeršanu, slinkošanu. Tā bija iestāšanās par darba disciplīnu. Hercogs Jēkabs izcēlās ar saimniecisko ožu, intuīciju un iniciatīvu, prasmi izmantot saimniecisko konjunktūru. Hercogiste pelnīja, izvedot potašu, koksni un citas preces uz Trīsdesmit gadu karā izpostīto Vāciju. Jēkabs prata veikli izmantot veiksmes gadus, spēja attīstīt aizjūras tirdzniecību, kuģubūvi. Te var saskatīt saistību ar vēlākajiem Krišjāņa Valdemāra centieniem «latvjiem iet jūriņā». Taču nevajadzētu arī Jēkaba nozīmību šajā jomā pārspīlēt. Ne Gambija, ne Tobago nebija īpaši svarīgas, šīs kolonijas drīzāk ir kā vēstures kuriozs. Tā laika kartēs Kurzemes hercogiste iekrāsota tāpat kā Lietuvas valsts. Hercogu Ketleru laikā sākās īsta Kurzemes un Zemgales kristianizācija. Tā turpinājās arī Jēkaba laikā. Būtu jāuzsver viņa reliģiskā tolerance – katoļu un luterāņu kopā sadzīvošana. Lietuva jau bija katoliska, arī Kurzemē bija katoliskais suitu novads, Sēlijā – Skaistkalne, bet tajā pašā laikā brīvi varēja izpausties protestanti, tostarp Jēkabs, kas, protams, bija luterānis. Uz hercoga Jēkaba pilsētas godu pretendē Kuldīga, kur viņš ir dzimis un laulājies. Pretendē Ventspils, kur viņš attīstīja kuģubūvi. Pretendē Jēkabpils, kur Jēkabs krieviem deva tiesības veidot savu miestiņu. Tomēr Jelgava bija hercogistes galvaspilsēta, kur hercogs Jēkabs dzīvoja un pārvaldīja savu pavalsti. Domāju, ka Jelgavā būtu jāatrodas viņa piemineklim. Gita Grase, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore:Hercogs Jēkabs ir tiešais tās hercogistes Kurzemes daļas mantinieks, kuras pārvaldīšanu 1596. gadā uzņēmās viņa tēvs Vilhelms. Hercogs Vilhelms ar savu uzņēmīgo raksturu veicināja Kuldīgas uzplaukumu – attīstījās tirdzniecība un amatniecība. Taču jaunā hercoga straujā daba, tieksme uz autoritārismu noveda pie tā, ka muižniecība pret viņu nostājās opozīcijā, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa brālis hercogs Frīdrihs, pārvaldot Zemgali, prata uzturēt visai labas attiecības ar muižniecību, jo nekad neaizmirsa viņu nostāju, ka hercogs ir viens no mums, tikai pirmais pēc skaita.Straujums, nelokāma griba lēmumu pieņemšanā un lavierēšana starp draugiem un ienaidniekiem – bija vēlāko hercoga Jēkaba panākumu pamatā. Frīdriha laikā Jelgava tika pasludināta par abu hercogvalsts daļu kopējo galvaspilsētu. Tikai pateicoties politisko kompromisu mākslai, Jēkabs kļuva par hercogu, apvienojot abas hercogistes daļas – Kurzemi un Zemgali – vienā hercogvalstī. Jēkabam bija jauns izaicinājums – pierādīt, ka viņš spēj ne tikai atjaunot Poļu-zviedru karā izpostīto pilsētu, bet arī pavisam citu vērienu piešķirt darbiem, kas veicami, lai tik tiešām Jelgavu izveidotu atbilstošu hercogistes metropoles statusam. Viņš lika nocietināt ne tikai pili, bet arī pilsētu ar uzbērtiem vaļņiem, kuros novietoja spēcīgus aizsardzības līdzekļus. Taču vislielāko ietekmi uz pilsoņu dzīves kvalitāti atstāja ar hercoga Jēkaba gādību ierīkotais ūdensvads, kura «dzīvas» liecības vēl šodien rodamas zem zemes. Lai arī to jau vairākus gadsimtus neizmantojam, joprojām visiem mums zināms Jēkaba kanāla nosaukums. Būdams savam laikam labi izglītots valdnieks, viņš rūpējās arī par pilsoņu izglītošanu. 1678. gadā Jelgavā darbību sāka pirmais grāmatizdevējs Mihaels Karnals. Izdevniecības nams Kannulējēju (tagad Mātera) un Annas (tagad Raiņa) ielu stūrī celts 1668. gadā – vēlākais izdevēju Stefenhāgenu nams.Viens no pirmajiem rīkojumiem, kas arī uz ilgiem gadiem palicis jelgavnieku atmiņā, ir Jēkaba rīkojums par saimnieciskā gada pārcelšanu uz 24. jūniju, kad tika noslēgti iepriekšējā gada rēķini, atdoti parādi, slēgti jauni rentes līgumi utt. To visu vainagoja plaša izklaides programma, un, iespējams, tas bija sākums arī mūsdienu gadatirgu tradīcijām, vēl jo vairāk, ja zinām, ka Jelgavā to sauca par Jāņu gadatirgu. 19. gadsimtā tā saturu pārņēma Jurģu dienas.Pateicoties hercogam Jēkabam, mūsu pilsētā ir katoļu draudze un baznīca. Pēc Jēkaba pavēles izveidoja komisiju, kuras uzdevums bija atrast un atjaunot 1615. gadā apstiprinātās pilsētas īpašumu robežas. Pēc tam tapa T.Krauzes (Krausa) plāns, kas ir pirmais mūsu pilsētas plāns tās vēsturē.Hercogs Jēkabs tik tiešām ne tikai savu, bet savas pilsētas vārdu – Mitau – ierakstīja Eiropas likteņgrāmatā, kura to vēl šodien nav aizmirsusi.
