«Kapitulē pretinieks – laukumā nāk jelgavnieks,» ar neviltotu degsmi skandē līdzjutēji. Skatītāju pārpilnas tribīnes, kad mūsējie uzvar. Kā pirms gada Ozolniekos, kad FK «Jelgava» futbolisti, kļūdami par pirmās līgas čempioniem, izcīnīja tiesības šosezon spēlēt virslīgā. Vai kā maijā Rīgas «Skonto» stadionā, kad jelgavnieki devās izšķirošajā kaujā par Latvijas futbola kausu.Aizvadītajā sestdienā, kad tajā pašā «Skonto» stadionā FK «Jelgava» spēkojās ar virslīgas pastarīšiem no komandas «Olimps/RFS», atbalstītāju skaits bija sarucis vismaz simtkārt. Arī jaunajā Zemgales Olimpiskajā centrā daudzmaz piepildītas tribīnes bija tikai stadiona atklāšanas mačā. Kad pretiniekos ir ne vairs «Blackpool» no prestižās Anglijas premjerlīgas, bet «Blāzma» no Rēzeknes, kā vakar, «sarauj» skandē tikai paši uzticīgākie.Protams, oktobra darbdienas vidus nav mīlīga vasaras pievakare, tāpēc jāpriecājas par katru īsteno FK «Jelgava» patriotu, kas atrada iespēju just līdzi savai komandai pēdējā mājas spēlē šosezon. «Zemgales» basketbolistu spēli vērojot, no aukstuma nav jādrebinās neatkarīgi no tā, kāds ārā gadalaiks. Tomēr, kad komanda LBL otrajā divīzijā grāva vienu pretinieku pēc otra, skatītāju bija krietni vairāk nekā tagad, kad, Latvijas basketbola augstākajā sabiedrībā cīnoties, uzvaras garšu nākas izjust daudz retāk. Un diez vai patukšās tribīnes ir tikai vizuāls efekts, jo Kronvalda ielas halles ietilpība ir daudzkārt lielāka nekā Mātera ielā. Spriežot pēc dažiem globālā tīmekļa komentāriem, vainojama gan sastāva nepareizā komplektācija, gan treneru (to pašu, kurus vēl nesen slavējām par uzvarām) nemākulība. Bet runa jau nav par patiesajiem līdzjutējiem, kas ir kopā ar savējiem arī tad, kad uzvaru reibums sāk piemirsties. Sarauj, Jelgava!
