Vakar Briselē notika trīs jauno NATO dalībvalstu oficiālā «iesvētīšana», kuras laikā NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana tikās ar Polijas, Čehijas un Ungārijas premjerministriem.
Vakar Briselē notika trīs jauno NATO dalībvalstu oficiālā «iesvētīšana», kuras laikā NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana tikās ar Polijas, Čehijas un Ungārijas premjerministriem. Sešdesmit miljonu Austrumeiropas iedzīvotāju ieguvuši kolektīvās aizsardzības garantijas «cepuri», bet Ziemeļatlantijas alianses jaunās robežas austrumos nu «piekļāvušās» Lietuvai, Krievijai, Ukrainai un Baltkrievijai.
Havjers Solana NATO paplašināšanos nodēvējis par «taisnības uzvaru pār vēsturi», savukārt Bils Klintons paudis, ka NATO paplašināšanās padara Rietumu kopīgo drošību «stiprāku nekā jebkad agrāk».
Pats paplašināšanās process austrumu virzienā, iekļaujot aliansē bijušā socbloka valstis, bez šaubām, ir viens no būtiskākajiem elementiem NATO tuvākās nākotnes ēkā un reizē arī pēdējās atvadas no iepriekšējā tēla – pretī stāvētāja komunisma draudiem. Taču vēsturi nav iespējams uzvarēt: to nespēj ne tehnoloģiski spēcīgākā militārā mašinērija, ne arī izsmalcinātākā retorika. Vai nu ar vēsturi mēs izprotam pagātni, un tad mums atliek tikai to pieņemt, kāda tā ir (precīzāk, atbilstoši mūsu priekšstatiem par to), vai arī vēsture ir tikai pagātnes interpretācija, un tad tā ir zināšanu un individuālās «gaumes» lieta. Vēstures faktu, piemēram, Hirosimas un Nagasaki iznīcināšanu, nevar «uzvarēt», un nav iespējams no tā arī aizbēgt. Savukārt interpretēt to var dažādi. Humānisma izpratnē Hirosimas un Nagasaki iznīcināšana ir un vienmēr paliks kā noziegums pret cilvēci (ko, starp citu, ASV oficiāli nav atzinušas vēl šobrīd).
Atsevišķu militāristu izpratnē tas savukārt ir neadekvāts, tomēr «atbildes» solis.
Jāšaubās arī, vai jaunu dalībvalstu iekļaušana NATO pati par sevi vērš aliansi stiprāku, ja vien par galveno kritēriju netiek pieņemts «stobru» skaits.
1949. gadā dibinātā Ziemeļatlantijas alianse šodien arvien vairāk tiecas aptvert Rietumus šā vārda kultūras, ekonomikas un politiskās filozofijas izpratnē. Šajā ziņā triju jauno dalībvalstu pievienošanās sešpadsmit vecākajām «māsām» ir zīmīgs notikums. Negribas gan piekrist Polijas vēstniekam Latvijā Jaroslavam Bratkēvičam, kurš aprīlī gaidāmās Ziemeļatlantijas alianses piecdesmitās gadskārtas svinības saista ar jēdzieniem «civilizācija» un «uzvara»: «Dibinātājvalstīm tā būs civilizācijas uzvaras konstatācija, jo (..) NATO abiem rietumcivilizācijas atzarojumiem (Ziemeļamerikas un Rietumeiropas) nodrošināja stabilitāti un drošību (..)» («Diena», 13.03.). Ne jau civilizācija pret civilizāciju atieza zobus bruņošanās eskalācijā un aukstajā karā, bet gan viens pasauluzskats pret otru, konstitucionālā demokrātija, liberālisms pret totalitārismu, komunismu.
Politiķu izpratne par civilizāciju visbiežāk aprobežojas ar labklājību un liberālo tirgu. NATO šajā gadījumā ir kā ķēdes suns, kas sargā vidusmēra pilsoņa komfortu un tiesības uz arvien labāku veļaspulveri. Taču civilizācija ir tikai sulainis savam kungam un saimniekam – kultūrai. Dabas mērķis – Kanta vārdiem runājot – ir nevis laime, bet kultūra. Savukārt Šveicers civilizāciju aplūkoja kā jebkuras kultūras noslēgumu, kam raksturīga augsta tehnikas attīstība, mākslas un literatūras krīze, cilvēku koncentrācija un individualitātes zaudēšana.
Franču apgaismotājiem, kas ieviesa šo jēdzienu, civilizācija bija sabiedrība, kurā valda saprātīgums un taisnīgums. Un tie ir ideāli, kurus Rietumi ir deklarējuši un pieņēmuši, taču praksē diemžēl nav spējuši īstenot. Ja vien Rietumu liberālisms neiespēs atrisināt tās pretrunas, kas mīt tajā pašā, nekādas tehnoloģijas un kaujasspējīgākās armijas to neglābs no «kritiena». Atsvešinātība un nevienlīdzība, kurai seko trešā māsa – neiecietība –, Rietumiem ir daudz bīstamākas nekā zaļais karogs ar pusmēnesi, pret kuru pamazām vēršas NATO frontes neredzamā līnija.
Aprīlī NATO valstu samitā tiks noteikta jaunā alianses stratēģija nākamajam gadsimtam. Paredzams, ka arvien nozīmīgāku vietu Ziemeļatlantijas savienībā ieņems NATO darbība ārpus tās robežām. Aprīlis ir arī mēnesis, kad varētu tikt atrisināts konflikts iekšpus šīm «robežām»: Pasaules tirdzniecības organizācijas šķīrējtiesa pieņems galīgo lēmumu «banānu karā», kurā vienā frontes pusē atrodas ASV un Latīņamerikas banāni, bet otrā – Eiropas Savienība un Eiropas bijušo koloniju banāni. Kaut arī vienīgie kritušie šajā karā ir banāni, šauts tiek ne pa jokam. Ievedmuita, ko ASV uzlikusi no Eiropas importētajām precēm (skotu trikotāžai, franču galantērijai, vācu sadzīves tehnikikai un itāļu sieriem), jau sasniegusi 520 miljonu ASV dolāru (tieši tādi esot ASV firmu zaudējumi ES uzlikto ierobežojumu dēļ). Atsevišķām no Eiropas Savienības ievestajām precēm cena pat dubultojusies, padarot tās «nenopērkamas».
Banāns kļuvis par simbolu interešu sadursmēm, kurās ar garāku vai īsāku aukliņu palīdzību tiek raustīti politiķi.
