Tautas daiļamata meistarei Ritai Sidrabai valsts svētkos tiks pasniegts Jelgavas novada augstākais apbalvojums – Goda diploms.
Kad ārā aiz loga vējš vērpetē griež pēdējās rudens lapas, logā sizdams lietus lāses, tā vien gribas ietīties seģenē un rokās paņemt kūpošu tējas krūzi. Ja vēl seģene ir mīļu roku darināta, ar katrā pavedienā ieaustu mīlestību un rūpi, sirdij kļūst divtik silti. Tautas lietišķās mākslas studijas «Staļģene» vadītāja Rita Sidraba jau teju divdesmit gadu rūpējas par vienu no staļģenieku lielākajiem lepnumiem – aušanas studiju, nododot prasmes jaunajai paaudzei un ceļot Staļģeni saulītē. Pati gan neesot skaitījusi, cik cilvēku sildās viņas austajos lakatos un seģenēs. Pilsētniece nesanācaMeitenei Ritai no Bauskas novada Kurmenes reiz bija sapnis mācīties pilī, apgūt augstas zinības un dzīvot bezrūpīgu dzīvi pilsētā. Taču liktenis sapņus pagriež pa savam. Pils un zinības gan bija, taču sapnis par pilsētas bezrūpīgo dzīvi tā arī palicis tikai sapnis. Studiju laikā Jelgavā Rita sastapa dzīvesbiedru Laimoni, te pasaulē nāca arī abi dēli. No paziņām viņa uzzināja, ka Jaunsvirlaukā top augļu un dārzeņu cehs, kurā nepieciešams pārtikas tehnologs. «Pēkšņi man tik ļoti sagribējās lauku klusumu, savu pleķīti zemes… laikam jau neesmu nekāda pilsētniece,» viņa smej. No Jelgavas Sidrabu ģimene pārcēlās uz Jaunsvirlauku, un Rita sāka strādāt cehā. «Kad dzīve rit uz otru pusi, tu pēkšņi saproti, kas patiesi dzīvē ir svarīgākais un kam vēlētos vairāk veltīt laiku. Šodien nekad nestrādātu pagastā par kasieri, ko dažus gadus dabūju izbaudīt, bet darītu to, kas patīk. Aušana ir mana mīļākā nodarbe. Tā baro un dziedē dvēseli, silda un padara stipru pašu.» No teātra pie stellēm«Kā ienācējam labāk iepazīties ar vietējiem?» smaidot jautā Ritas kundze. Protams, ne jau klusiņām mājās sēžot! Viņa devusies spēlēt teātri. Kamēr vieni mēģina, tikmēr citiem brīvs laiciņš. Tolaik aušanas kopu Staļģenē vadīja Helēna Doniķe, kas mani arī iedrošināja un piedabūja pie stellēm. Nebija tā, ka pie stellēm sēdēju pirmoreiz, jo mammai mājās tās arī bija. Es gan pie aušanas netiku, jo biju maza. Man labāk patika zem stellēm rotaļāties ar krāsainajām spolītēm,» atceras studijas vadītāja. Viņas kolektīvam nākamgad apritēs 40. sezona, bet no 1992. gada, kad aizsaulē aizgāja tās ilggadējā vadītāja, rūpi par audējām un studiju uzņēmās Rita Sidraba. «Aušana Staļģenē bijusi aktuāla daudzus gadus pirms manis. Kad studijai tika meklētas stelles, uz aicinājumu atsaucās vairāki vietēji cilvēki, kam tās bija saglabājušās un kas bija gatavi tās atdāvināt. Mūsu simtgadīgās stelles apbrīnojuši arī ārzemnieki,» stāsta Rita. Lielvārdes jostaAust Ritas kundze iemācījusies pašmācības ceļā, kaut kas no gudrībām izlasīts grāmatās. «Mans pirmais darbiņš bija spilvens, ko noaudu teātra mēģinājuma starpbrīžos. Līdz ar to amats bija rokā un liela gribēšana turpināt. Cilvēkus, kas nāk uz studiju paskatīties, kā strādājam, cenšos pierunāt pamēģināt, jo daudzus lielās stelles un neskaitāmie dzijas pavedieni nobiedē. Ja cilvēkam ir kaut drusciņ pacietības, viss izdodas,» viņa ir pārliecināta.Ritas mājās vietu atradušas pavisam nelielas vīra dāvinātas stellītes, kas darinātas speciāli jostu aušanai. Uz tām guļ audene no lina un sarkanas vilnas. Saimniece paskaidro, ka top viņas pirmā Lielvārdes josta. Projektā «Vilksim košu tēva jostu apkārt mūsu tēvu zemi» Staļģenes skolēniem Rita mācījusi aust jostas, un tajā brīdī arī radusies vēlēšanās pašai pamēģināt ko sarežģītāku – Lielvārdes jostu. To rādot, audēja stāsta, ka četrus metrus garajā jostā neviena raksta daļa neatkārtojas. «Kopš «iesēdos» Lielvārdes jostā, manā dzīvē notikušas daudzas pozitīvas lietas – gribi tici, negribi netici! Studijā viena audēja salauza kāju, divus gadus nevarēja strādāt. Mēs izgādājām mazās stellītes, un viņa noauda četras jostas ar spēcīgām rakstu zīmēm. Un visas atrada pircējus. Rakstiem ir liels spēks, daudzi uzskata, ka tie aizsargā jostas valkātāju un viņa ģimeni. Ir cilvēki, kas pasūta jostās, segās un lakatos ieaust noteiktus rakstus un zīmes savai aizsardzībai, tikai tam jātic. Bijuši gadījumi, kad jostu pasūta cilvēks, kas gatavojas operācijai, ar domu, ka viņš to apliks un josta sargās. Pēdējā laikā arvien biežāk kāzās jaunajam pārim dāvina tautiskās jostas ar spēcīgām latvju zīmēm. Kad turu rokās Lielvārdes jostu, man «skudriņas» skrien pār miesu – tai ir īpašs spēks,» pārliecināta audēja. Savu Lielvārdes jostu Ritas kundze nedomā glabāt dziļi skapī, bet izvilkt pa istabu, lai tā sargā un spēcina. Vērtības atgriežasLakati, lielie plecu lakati un segas ir rokdarbnieces bagātīgākais klāsts. Bet īpašs lepnums viņai ir par savu tautastērpu, kas tiekot uzvilkts īpašos godos. Ritas kundze klusi piebilst, ka tajā viņa vēlētos aiziet arī no šīs pasaules. Ar projekta atbalstu studijas «Staļģene» īpašumā esot divi Zemgales tautastērpi – meitas un puiša, kas tiks nodoti skolas novadpētniecības muzejam. «Joprojām uzskatu, ka katram latvietim mājās jābūt pa tautastērpam, un prieks, ka cilvēki pie šīs vērtības pamazām atgriežas. Nesen mūsu studijai tautastērpus pasūtīja divas jaunas sievietes, kas devās dzīvot uz ārzemēm un tērpus gribot ņemt līdzi,» stāsta Ritas kundze.Visām 12 Staļģenes audējām ir katrai savs tautastērps, un izstādēs viņas tos uzvelk. Arī dziesmu svētkos lielajā gājienā. Sidrabos ir divi dēli un mazdēli, taču Ritas kundze nebēdā, ka nebūs, kam atstāt prasmes. Pie stellēm sēdējušas gan vedekla, gan mazdēla draudzene, un, kad pienāks laiks, tās noteikti meitenes uzrunās, pārliecināta Rita Sidraba.
