Jelgavas ūdenstornim šogad ir jubileja. Torni būvēja pirms 130 gadiem – 1880. gadā –, sākotnēji tas gan bijis zemāks. Pēc dažādiem avotiem, Jelgava bijusi viena no pirmajām Latvijas pilsētām, kur ierīkota centralizēta ūdensapgāde. Sākotnēji pilsēta lietoja Svētes ūdeni, ko ievadīja pa Jēkaba kanālu un pazemē ievietotām urbtām koka caurulēm pašteces ceļā. Tad uzcēla torni, un kanāls sāka pildīt kanalizācijas funkcijas, bet ūdeni pilsētnieki saņēma pa caurulēm no torņa. Pirmā pasaules kara laikā vācieši izurbuši artēziskās akas, kas ilgu laiku aizstāja mazāk tīro Svētes ūdeni. Ūdenstornis sākotnēji bija trīsstāvu ēka ar gotiskiem dekoriem, bet 1912. gadā to paaugstināja par diviem stāviem, un torņa augstums sasniedza 28 metrus. Ārēji nemainīgs tas saglabājies līdz mūsdienām, kaut arī tornis vairs nepilda tās funkcijas, kādas tam bija agrāk. Muzeja veidā apskatei pieejama sūkņu zāle ar senajiem tehnikas eksponātiem. Vēsturnieks Andrejs Dābols lēš, ka vecā fotogrāfija tapusi trīsdesmitajos gados. Līdz mūsdienām tornis palicis tāds pats, pilnībā pārvērtusies pilsētas ainava ap to. Starp citu, Valsts ģimnāzijas (bijušās 15. maija skolas) ēku kaimiņos būvēja 1937. gadā, bet gadu iepriekš blakus tornim tapa nosēdrezervuāra ēka. Ūdensvada ielai nosaukums nav mainījies.
