Simtiem tūkstošu franču protestē pret pensiju vecuma palielināšanu, trīsdesmit tūkstoši somu luterāņu stājas ārā no savas baznīcas, kas vērsusies pret seksuālajām minoritātēm, poļu lauksaimnieki… Bet pie mums Jelgavā viss mierīgi. Var pat nodomāt, ka atšķirībā no Francijas vai Somijas Latvijā gan pensionāriem, gan luterāņiem, gan citām sabiedrības grupām dzīve rit bez vainas. Patiesībā tā nav. Gan pilsētā, gan laukos briest nemiers, taču kopējais sabiedriskais kūtrums, miegainība tiek skaidrots ar to, ka latviešiem trūkstot stipru, ietekmīgu sabiedrisku organizāciju. Viens jau ir izmisuma cīnītājs. Lai pasāktu kādu akciju, radītu civilizētu likumdošanas iniciatīvu, vajag atrast domubiedrus, sabiedrisko organizāciju. Vēlēšanām beidzoties, līdz šim partijas maz gājušas tautā. Neatkarības gadu prakse rāda, ka savai attīstībai tās nosprauž «īso ceļu» – saliek savējos valsts uzņēmumu valdēs un padomēs, uzņemas noteiktu ekonomisku grupējumu lobēšanu. Tad jau sevis uzturēšanai vajadzīgās summas atrodas un pilnīgi var iztikt bez daudzajām un mazajām biedru naudiņām. Kā nesen intervijā diezgan ciniski izteicās jaunais/vecais deputāts Kārlis Šadurskis, pēc vēlēšanām darbaļaužu vēstulēm vairs neesot tāds svars. Labs politiķis tā nedrīkstētu ne runāt, ne arī domāt. Cilvēki taču «nestāvēs pie ratiem» četrus gadus un tad, klusi pārdomājuši varas vīru paveikto, atkal ievēlēs, piemēram, to pašu Šadurski. Tiesa, patlaban varbūt daudzos jūtama «miera Mikas» miegainība, neuzņēmība, pat čemodānu sēdētāju noskaņas. Taču tas neturpināsies ilgi. Briest jaunais un vārti būs jāver vaļā.
