Līdz ar svecīšu svētkiem kapu apmeklēšana parasti beidzas. Pa retam jau arī ziemā atbrauc kāds piederīgais, lai, aizdedzot svecīti un uzliekot vainadziņu, atzīmētu mīļa tuvinieka dzimšanas dienu. Latviešiem ir svarīgi, lai pirms svecīšu svētkiem kapi būtu sakopti. Tuvinieki rosās kā bitītes – grābj lapas un visu sakārto, kā nākas. Ja auksts un lietains, uz pašu piemiņas brīdi daļa kopēju nepaliek. Tomēr mūsu kapos kādi piecdesmit, septiņdesmit parasti sanāk. Kad iedegas svecītes, ir jau laba krēsla. Visi kapiņi ir vienās ugunīs. Skaisti un reizē skumji. Bērzukroga kapu sardzes amatu mūsu dzimta manto jau no 20. gadsimta sākuma. Pirmais dzimtas kapu pārzinis bija Alberts Reķerts, kurš, savā laikā sadarbojoties ar Jelgavas Sv.Annas baznīcu, kārtoja zemes pirkšanu Bērzukroga jaunajiem kapiem. Pēc tam vecie Bērzukroga kapi, kas atradās tupat blakus Bauskas šosejas malā, tika slēgti. Kad 1972. gadā mātes māsa Milda Rūsis, jūtot, ka mūžs ir galā, pasauca mani un vīru, sacīdama: «Jums jāturpina kapus kopt!», es iebildu: «Tante, mums trīs bērni! Un tu vēl uzliec šitādu nastu!». «Nekas, jūs esat jauni,» viņa sacīja. Domāju, kā tas nu iznāks, ja dzīvosim bez kapu sarga, – aizaugs celiņi, glabāsies kur kurš. Nekādas kārtības! Tā arī šo darbu uzņēmāmies. Uz baznīcu es neeju, bet kapi ir mana sirds un arī goda lieta. Padomju laikā kapu sargiem pašvaldība nemaksāja. Pirmo algu saņēmu deviņdesmito gadu sākumā, jau pēc mana vecīša nāves. Tagad Bērzukroga kapu sargs ir mazdēls Jānis Čivželis, kas mūsu dzimtā iznāk sestā paaudze. Es vairs nevaru ziemā salt, bēres pavadot. Kapu sakopšanā sestdienās un pirms svētkiem kādreiz strādājam septiņi astoņi ģimenes locekļi. Lai trīs hektāru platībā iztīrītu visus celiņus, nopļautu zāli, ir ko noņemties. Kapus kopjot, bērni un mazbērni izauguši.
