«Tas ir rezultāts, uz kuru Kalvis gājis vairākus gadus. Iepriekš bijušas medaļas Eiropas un pasaules jauniešu un junioru konkurencē, bet šis bija pieaugušo čempionāts, kur tiekas paši spēcīgākie karatē pārstāvji,» gandarījumu pauž treneris Maksims Ivančikovs, ar kuru kopā Kalvis gatavojies pēdējos divus gadus.
«Šī ir mana vērtīgākā medaļa, un pašlaik jūtos kā laimīgākais cilvēks,» savu prieku «Ziņām» neslēpa mājās no Belgradas sagaidītais sportists.– Līdz prestižajam goda pjedestālam – sešas cīņas pret pasaules karatē līderiem. Vai kāda starp tām bija īpaši grūta vai kā citādi nozīmīga?Svarīgākā bija otrā – pret iepriekšējā pasaules čempionāta zelta medaļnieku horvātu Danielu Domdjoni. Treneris pēc izlozes man pateica tikai pirmo pretinieku – tas bija maķedonietis Saša Sljukičs. Bet, jau iedams uz startu, ieraudzīju sarakstā pie sienas, ka nākamais būs Domdjoni. Bija skaidrs, ka pirmajā cīņā jātaupa spēki. Tā arī darīju – iesildīju tehnikas, lai būtu gatavs nākamajai. Domdjoni sanāca otrais pretinieks arī maijā Eiropas čempionātā, kur pagarinājumā viņam zaudēju. Šoreiz pēc neizšķirta 0:0 guvu punktu papildlaika pēdējā sekundē. Tā bija kā viena patrona – ja trāpi, tad ir uzvara, ja netrāpi, tad nav. Trāpīju. Pēc tam jau pacilātība un jauni spēki parādījās.Divās nākamajās cīņās ar 3:0 pieveicu Turcijas, ar 1:0 Alžīrijas sportistu, bet ar itāli Mišelu Džuliani par iziešanu finālā palika 0:0 neizšķirts līdz pat pagarinājuma beigām, un uzvarētāju noteica tiesnešu lēmums, kas bija par labu pretiniekam. Man palika cīņa par bronzu, kurā ar 5:0 pārspēju Oto Horvātu no Ungārijas.– Vai tas nenozīmē, ka karatē tiesnešiem arī visaugstākā ranga sacensībās iespējams būt subjektīviem?Situācijā, kad punkti līdzīgi vai to nav, kaut kādā mērā jā. Bet vispār karatē tiesāšana, tāpat kā pati cīņa, ir ļoti sarežģīts un daudzveidīgs process. Piemēram, lai piešķirtu punktu sitienā ar roku, tiek vērtēts starts jeb izejas pozīcija, sitiena trajektorija, kontakts, kas spēka ziņā nedrīkst pārsniegt atļauto, rokas atvilkšana un atgriešana stājā un visbeidzot bļāvienam arī jābūt. Trīs punktu vērtībā ir metiens, bet tik augstas likmes sacensībās, kāds ir pasaules čempionāts, ar to var riskēt tikai ļoti pārliecinošā situācijā, jo ne vien pretinieks, bet arī pats zaudē spēkus.– Rezultāti liecina, ka tu šajā sarežģītībā, kas turklāt jānodemonstrē nieka trīs minūšu cīņā, orientējies lieliski.Daudzveidība ir tā, kas mani saista karatē – darbs kājām, rokām, metieni, ātrums nežēlīgs. Bet par lielisku es vērtētu šā čempionāta ceturtdaļfinālu līdz 75 kilogramu svarā starp japāni Matsuhisu un azerbaidžāni Agajevu, kas kļuva par pasaules čempionu. Pamatlaiks beidzās ar 7:7, un pagarinājumā ar 3:0 vinnēja Agajevs. Esmu jau cīņas ierakstu paspējis atkārtoti noskatīties, ielikšu «jūtūbā», «draugos», lai citi arī redz, kas ir karatē. Varbūt arī kādus no savu cīņu momentiem. Esmu pārliecināts, ka šis sports ar savu popularitāti un skatāmību tuvākajā nākotnē iemantos pelnītu vietu starp olimpiskajiem veidiem. – Starp citu, par svara kategoriju – sagatavošanās posmā pirms čempionāta startēji 67 kilogramos, bet Belgradā biji atgriezies pie saviem iepriekšējiem 60.Jā, tā ar treneri izlēmu pēc pēdējām pārbaudes sacensībām. Tobrīd svēru 65, un sapratu, ka labāk jutīšos un līdz ar to arī lielākas izredzes būs 60 kilogramu svarā. Sanāca gan traki. Pašam svaru nebija līdzi, un Belgradā uz svēršanos izrādījās, ka 500 gramu par daudz. Ja 15 minūtēs tos nenometīšu, – viss, varu braukt mājās. Savilku vairākas cepures un kimono, sprintoju un lēkāju, riktīgs stress bija. Pēc noteiktā laika mazdrusciņ vēl bija pāri, bet pielaida. – Vai nebiji čempionāta jaunākais medaļnieks? Cik no saviem deviņpadsmit gadiem esi šim sportam veltījis?Par to jaunāko – tētis tā pēc dalībnieku sarakstiem izpētījis. Karatē esmu no piecu gadu vecuma, bet tā nopietni – no 10 gadiem. Labākas tehnikas izkopšanai savulaik esmu apmeklējis arī brīvās cīņas treniņus pie Vladimira Smirnova un un džudo pie Aleksandra Osnača. No 2000. gada trenējos pie Andra Vasiļjeva Jelgavā, bet nepilnus pēdējos divus gadus – pie rīdzinieka Maksima Ivančikova, kura vadībā arī aizritēja četru mēnešu sagatavošanās pirms čempionāta. Spēku vairot līdzējuši fiziskās sagatavotības treneri Ivars Čākurs un Alvis Stankēvičs, svarīgs gan treniņu posmā, gan čempionāta laikā bija sporta ārsta Visvalža Bebriša atbalsts. Tagad mēnesi atpūtīšos, bet decembrī Latvijas atklātais čempionāts, kur pirmoreiz tiek solīts starptautisks vēriens. Tas būs interesanti. Cerams, pasaules čempionāta bronza palīdzēs sponsoru piesaistē, lai plānotu nākamos startus, bet patlaban esmu pateicīgs visiem, kuru finansiālais atbalsts ļāva nokļūt līdz Belgradai un nopelnīt medaļu. – Vai, tik nopietni sportodams, maz proti atpūsties?Protu gan. Ar draugiem patusēšu. Uz «Tonusu» aiziešu.
