Kopš izglītības sistēmā ieviests finansēšanas modelis «nauda seko skolēnam», sākusies skaudra cīņa par katru skolas bērnu, kas ar laiku tikai uzņems apgriezienus. Realitāte ir neapskaužama – skolēnu skaits dramatiski krīt, skolas kļūst aiz vien tukšākas un pedagogi lieki. Tāpēc, kā jau katrā karā, lai izdzīvotu, par labām tiek atzītas visdažādākās metodes, par kurām atbildīgs kļuvis mācību iestādes vadītājs. Vismaz pašvaldības, kam atbildīgā ministrija uzticējusi izglītības iestāžu tīkla optimizāciju, gaida, lai direktors izdarītu maksimālo. Pat apmeklētu potenciālo skolēnu ģimenes un lūgtos viņus izvēlēties attiecīgo skolu, nerunājot par atraktīvu izglītības un interešu programmu piedāvājumu. Protams, tas nav slikti, jo skolas ir dzītas spiest sevi kā apelsīnu (vai citronu), konkurēt un uzvarēt. Tomēr šī cīņa bieži vien nenorit ar vienlīdzīgiem nosacījumiem un ir pat neloģiska. Piemēram, valsts pasludinājusi, ka profesionālo skolu un vispārējo vidējo izglītības iestāžu audzēkņu skaita proporcijai jābūt pusei uz pusi, bet liek tām vienlīdz «kauties» par potenciālajiem skolēniem. Tāpat neapskaužamā situācijā nonākušas mazās lauku skolas, kurām vienkārši nav ko piesaistīt, bet valsts vēlas, lai pamatskola atrastos pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Lai piepildītu telpas un spētu pastāvēt, tām jākļūst par dzimstības veicinātājām un darba vietu radītājām bērnu vecākiem. Iespējams, risinājums tiešām slēpjas sociālantropologa Roberta Ķīļa pārliecībā, ka tikai vecākam jāizlemj, kura skola tērēs viņa atvases izglītošanai paredzēto naudu. Lai veras jaunas iespējas. Piemēram, smalkā Franču liceja filiāle visattālākajā lauku nostūrī.
