Veterinārārste Genovefa Vilmane atzīst – pārdodot dažas vasarā izaudzētās zosis, var piepelnīties.
Dodoties no Jelgavas Dobeles virzienā tūlīt aiz Svētes upes tilta labajā pusē tālumā manāms pārdesmit zosu bariņš, dīķītī peldas pīles, bet sētmalē gaiļi dzenā vistas. Otrpus dambim, kas pasargā saimniecības no Svētes upes draudiem, nojumē pie siena ruļļiem ganās aitas. Par šiem dzīvniekiem ikdienā rūpējas Genovefa Vilmane, veterinārārste ar 41 gadu stāžu. Viņa atzīst – lai gan latvieši uz Mārtiņdienu tradicionāli kāvuši gaili, novembra sākums ir «ejošākais» zosu laiks. Pircēji par putnu, no kura var iegūt četrus un vairāk kilogramu gaļas, gatavi tērēt 25 latus. Dakterē govis pilsētnieces Pašlaik G.Vilmane kā dzīvnieku daktere strādā savā privātpraksē, kā arī nolīgta par ārsti ūdeļu audzētavā Glūdas pagasta Nākotnē. Pirms tam bijusi eksperte kautuvē Platones pagastā, bet par labākajiem darba gadiem sauc laiku pirms desmit, divdesmit gadiem. Kaut arī veterinārmedicīnā strādā kopš 1969. gada, ārsta kvalifikāciju G.Vilmane ieguva tikai 38 gadu vecumā. Trīs kursus pieveikusi, vēl dzīvojot Daugavpilī un neklātienē studējot Jelgavā, bet pēdējos trīs jau mācījusies, mitinoties Jelgavā. Pārnākot uz dzīvi Zemgalē, dzimtajā Ilūkstē nācies pamest savu piemājas saimniecību ar govīm, cūkām, zosīm un pīlēm. Tā G.Vilmane sāka strādāt mācību un pētījumu saimniecībā «Pēterlauki» Platones pagastā, kur bija milzīgi govju un cūku kompleksi. «Man studenti nāca bariem praksē, es biju galvenais vetārsts, rukājām 24 stundas diennaktī, jo lopu bija tūkstošiem!» Pēc neatkarības atgūšanas vērienīgā saimniekošana drīz vien izputēja. Tagad kompleksi pamesti un skats tur paveroties kā pēc kara. G.Vilmane tāpat kā vairums viņas kolēģu atvēra privātpraksi, uzņemoties rūpes par lopu veselību piemājas saimniecībās Jelgavā, Platonē, Svētē. «Pirms sešiem gadiem Jelgavas pilsētas teritorijā manā gādībā bija 220 govju, tagad palikušas 22 govis 15 saimniekiem!» ārste stāsta. Cilvēki lopus vairs netur, bet vecie ļaudis, kam tā bijusi sirdslieta un reizē papildinājums iztikai, strauji izmirst.«Ar putniem šeit viss sākās interesanti,» ieintriģē Genovefa. Vilmaņu ģimene pirms vairākiem gadiem nopirka blakus īpašumu – necilu, bet tipisku «dāču». «Kaimiņiene man atstiepa pīles un teica: «Še, nav ko sēdēt bez darba!»» Tā vasaras namiņš pielāgots lopu turēšanai, lai būtu vairāk olu, sagādāja arī vistas. Pirms diviem gadiem tā pati kaimiņiene piedāvājusi zosis. «Es jau no Daugavpils laikiem zināju, kāda ar tām ņemšanās. Teicu viņai: «Negribu neparko!»» Tomēr praksē viņas teiktais nenostrādāja, un blakusmājas pagalmā un tuvējā pļavā drīz skraidīja ne tikai bariņš zosu, bet arī tītari. No tītariem drīz vien nācies atteikties, jo tie ir jutīgi putni, sevišķi pirmajā dzīves mēnesī, un tik daudz laika, cik nepieciešams, cālēniem veltīt nevarēja.Ja pārdod 10 zosis, sanāk peļņaŠopavasar G.Vilmane nopirka inkubatoru, 25 olu vietā gan ielika 29, turklāt svaigas un jau pastāvējušas. Izšķīlās 19 zoslēnu, vēl pulciņu izperēja vistas. «Pašas zosis negrib uz savām olām sēdēt. Viena mēneša vietā divas nedēļas paperēja, tad piecēlās un aizgāja. Apnika laikam,» smaida Genovefa.Tā vasarā, izšķīlušās ap Jāņu laiku un jūlija beigās, izaug vairāk nekā pāris desmiti zosu, kam realizācijas laiks ir no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem. Dienā, kad «Ziņas» ciemojas pie veterinārārstes, divi putni nonākuši pie klientiem. No vienas garkakles sanākuši četri kilogrami gaļas. «Tas ir ļoti labs svars, jo augušas trīsarpus mēnešu,» saka G.Vilmane. Par vienu zosi var dabūt 20 – 25 latus. Vēl labāk ejot tiem, kas tirgojas Rīgas Centrāltirgū. Tur pirms Ziemassvētkiem pircēji gatavi šķirties no 40 – 50 latiem, lai tikai svētku galdā liktu vietējās zoss cepeti. Ziemot paliks tikai kādas trīs četras, kam nākamajā pavasarī atkal būs jāsagādā pulks zoslēnu. Uz Mārtiņdienu zosis pērkot labi, daļa nonākot arī Rīgā, un prāvs ienākums sanākot jau no desmit putnu pārdošanas. Izvērst saimniekošanu nav vērtsNākamgad Genovefa ies pensijā. Uz jautājumu par saimniecības paplašināšanu viņa atmet ar roku. Neesot izdevīgi. Graudu kilograms pie saimnieka maksājot 14 santīmu, milti – 15. Vajag arī kartupeļus, burkānus, spēkbarību, minerālvielas. Līvbērzes pagasts prasot lielu nomas maksu par diviem hektāriem zemes, kuros aiz dambja ganās 17 aitas. «Arī šī lieta man ir nejaušība! Bijušais vīrs no Daugavpils atfīrēja – pēkšņi saslima un dēlam teica, lai ved šurp, citādi laidīs mežā.» G.Vilmane stāsta, ka pilsētas pierobežā trīs dienas pat govi turējusi, līdz atradusi pircēju. «Intereses un hobija pēc,» noteic veterinārārste. Ierēdņi izdomājot aizvien jaunus ierobežojumus, kuru dēļ «mazais cilvēks» lopus turēt vairs nevar. Valsts vadītājus Genovefa lielā mērā vaino lielajā bezdarbā. Abi viņas dēli, kvalificēti galdnieki, strādā ārzemēs.
