Nesen rakstīju par to, ka, atgriežoties Latvijā no Grieķijas un Turcijas, jutos, ka atkal esmu mājās. Daži pēc tam teica: «Tavas mājas taču ir Jaunzēlandē. Vai neilgojies pēc radiem un draugiem?» Man bija grūti atbildēt.
Ģimenes Jaunzēlandē un ģimenes Latvijā nav viens un tas pats. Es varu justies vienlīdz mājās šeit un Jaunzēlandē. Zinu, ka daudziem latviešiem to ir grūti saprast. Tik daudzi, īpaši jaunie cilvēki, vēlas pamest Latviju labāku iespēju meklējumos ārzemēs, un viņi nesaprot, kāpēc kāds no brīva prāta gribētu pārcelties uz dzīvi Latvijā.Esmu secinājis, ka ir viena lieta, kas daļu latviešu attur no došanās prom, bet tiem, kas aizbraukuši, liek atgriezties un samierināties ar zemāku atalgojumu. Tās ir attiecības ģimenē.Šeit ģimeniskās saites ir ļoti ciešas. Bieži vien pat trīs paaudzes dzīvo zem viena jumta. Nav pieņemts, ka kāds no ģimenes locekļiem, īpaši bērni, ilgstoši dzīvotu atšķirtībā. Faktiski – lai kur Latvijā būtu, tu nekad neesi pārāk tālu no savējiem.Jaunzēlandē ir citādi. Ļoti daudz bērnu mācās internātskolās, tā jau bērnībā zaudējot ciešo saiti ar vecākiem. Bieži vien viņi studē un pirmo darbu atrod pavisam citā pilsētā vairāku stundu braucienā no mājām. Telefonsarunas kļūst par dabisku un ar laiku par teju vienīgo saziņas formu ģimenes locekļu vidū. Idejiskais priekšstats par ģimeni tur ir pavisam citāds nekā šeit Latvijā.Man pašam šķiet nepieņemama doma par vairāk nekā divām paaudzēm, kas dzīvo vienā mājā. Norma ir aiziet no vecāku mājām līdz 20 gadu vecumam uz nekad tajās neatgriezties.Ar to negribu teikt, ka mēs savus vecākus mīlētu mazāk, taču tiekam pieradināti pavadīt ilgu laiku prom no ģimenes. Tas, ka dzīvoju zemeslodes otrā pusē, nenozīmē, ka satieku savējos retāk nekā tad, ja manas mājas būtu otrā Jaunzēlandes galā.To pašu var teikt par draugiem. Mūsu kultūrā pierasts viegli sadraudzēties un pieņemt to, ka viņi vai mēs kādreiz varam pārcelties uz citu vietu. Tāpēc nekad nav pārāk grūti atvadīties no veca drauga un iepazīt jaunus.Domāju, šīs atšķirības izskaidro, kāpēc Latviju varu saukt par mājām tieši tāpat kā Jaunzēlandi.Where is my home?I recently wrote in my blog that upon returning from a trip to Greece and Turkey I felt as if I was arriving home when I arrived back in Latvia. Some people have since said to me ‘but New Zealand is home, do you not miss your friends and family?’…to which I have struggled to answer.I will try here to explain some key differences in how families in New Zealand and Latvia exist to give a better understanding of how I can feel just as home here as I can in New Zealand.I know that a lot of Latvian people struggle to understand this. So many Latvians, particularly young Latvians want to leave Latvia to find better opportunities abroad and can not understand why someone would want to come and live here voluntary. I also notice that perhaps the one thing stopping so many Latvians from moving away from Latvia or coming back here to work for lesser money is the same thing that allowed me come here in the first place. That is one’s relationship to their family.Here I find families tend to be much more close-knit with three generations often living under one roof. It seems to me uncommon for family members, particularly at a young age spending long periods of time away from their family. In fact, wherever you are in Latvia you are never too far away from your family. But in New Zealand, family ties are far looser. A significant percentage of children attend boarding schools so are already loosening their links with their family from a young age. Then when children move onto university or their first job, they tend to do so in a new city, often hours from their family so talking on the phone becomes the natural form of communication. Over time it becomes the only way to keep in contact with family. The notion of family does not have the same physical ideology as it does in Latvia.The idea of more than two generations of a family living under one roof seems absurd to me. The norm is to have moved out of home by the age of 20 and not to move back in home again.It is not to say that we do not love our families any less but we become naturalized to spending long periods away from our families and although I am on the other side of the world, I am not necessarily seeing my family any less than I would be if I was living at the other end of New Zealand. It is the same with friends. As a culture we tend to make friends easily and accept that they or we will move onto different places at some time and it is never too hard to say good bye to old and say hello to new friends.I hope that this in some ways helps explain a key difference in Latvia and New Zealand and why I can just as easily relate to Latvia as home as I can New Zealand.
