Lolita Truksne deviņus gadus ir neaizvietojama persona gandrīz visos Jelgavas svinīgajos pasākumos.
Valsts svētkos 18. novembrī Jelgavas kamerorķestris un septiņi kori sadarbībā ar operdziedātāju Kristīni Gailīti un grupu «The Teachers», atceroties IV Latviešu vispārējos dziesmu un mūzikas svētkus pirms 115 gadiem Jelgavā, mūs iepriecinās ar koncertu «Vēl viena dziesma būs…». Programmas muzikālais vadītājs ir diriģents Aigars Meri, bet, lai izpildītāju simti uz skatuves veidotu vienotu un saturiski jēgpilnu priekšnesumu, nepieciešams vēl kāds ar neredzamu virsvadītāja zizli. Tāpat kā šodien Lāčplēša dienā un daudzos citos tā dēvētajos masu pasākumos, tā ir aģentūras «Kultūra» speciāliste Lolita Truksne, kura toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā ieguvusi specialitāti – svētku režisore.- Mācīties konservatorijā svētku režiju – visai netipiska izvēle. Parasti, ja sapņo par teātri, tad vēlas kļūt par aktrisi.Sāku studēt ļoti vēlu, man tad jau bija 25 gadi. Kursā biju visvecākā un pirms tam izmēģinājusi visu ko. Piemēram, vienubrīd savas mātes iespaidā domāju par medicīnu. Šo domu atmetu, kad mēģināju pastrādāt par sanitāri slimnīcā. Pietika ar vienu mēnesi, lai redzētu, ka tas nav mans. Nevarēju izturēt raudāšanu un sāpes – tā bija bērnu nodaļa.Tā kā uz teātra un aktrišu lietām jau varēju raudzīties ar zināmu dzīves pieredzi, visādos amatos biju pastrādājusi arī kultūras namā. Sapratu arī, ka no manis nesanāks tāda teātra režisore kā, piemēram, vēlākais mans kolēģis Jelgavas Jaunajā teātrī Agris Krūmiņš. Faktiski man atlika tikai šī niša – kļūt par svētku režisori. Un savu izvēli ne brīdi neesmu nožēlojusi.- Jelgavnieki «ar stāžu» vēl labi atceras teātra režisori Lolitu Muižnieci.Sāku Ādolfa Alunāna teātrī, bet, kad izveidojās Jelgavas Jaunais teātris, strādāju tur. Esmu pateicīga savām skolotājām – Lūcijai Ņefedovai, kura man faktiski iemācīja to teātra būšanu, kā arī Annai Jansonei, kas tagad ir nodaļas vadītāja Latvijas Kultūras koledžā, bet savulaik man mācīja režiju Valsts konservatorijā. Jāpiemin mana pirmā režisore Inta Alekse, kura iemācīja arī kādas cilvēciski ļoti netveramas lietas. Tieši viņa bija tā, kas vienmēr visu apšaubīja, arī attiecībā pret izvēlēto profesiju. Sākumā jutos diezgan aizvainota, bet tad pieņēmu šo principu – kamēr pats neesi par kaut ko pārliecinājies, šaubas ir pat vajadzīgas. Nevajag uzreiz «dziedāt» citiem līdzi.- Ko dara teātra režisors, lielāka vai mazāka nojausma, šķiet, ir vai katram, bet ko dara svētku režisors?Tā jau mēdz domāt, ka viss notiek pats no sevis – ierakstā skan teksti, diriģents diriģē, koris dzied. Bet es to dzejoli varbūt trīs dienas meklēju. Tieši šo Imanta Ziedoņa dzejoli, lai tas skanētu tieši tajā brīdī – pirms himnas. Pēc tam pusi dienas domāju, kurš šīs rindas varētu ierunāt tā, lai «aiziet». Tad vēl jāvienojas ar «skaņu veci», lai runātais tiktu ierakstīts. Un kā tas koris laikā tiks uz podestiem, lai tad, kad iedegas gaisma…- Kā būs 18. novembra koncertā?Pasākumam, kurā piedalās vairāk nekā pusotra simta koristu, ir sava specifika. Tiesa, pirms vairākiem gadiem, kad iestudējām Zigmara Liepiņa rokoperas «Lāčplēsis» fragmentus, izdevās dziedātājus iesaistīt kustībā, jo iztika bez nošu mapēm – partitūru vajadzēja zināt no galvas. Tagad jārēķinās ar to, ka uz skatuves atradīsies vesels orķestris. Citādi varbūt būtu kādā milzīgā hallē, bet uz kultūras nama skatuves milzīgi izvērsties nav iespējams. Tāpēc scenogrāfu un kustību konsultantu nemaz neaicinājām, vairāk jāstrādā ar gaismām.- Svētku koncertu atšķirībā no teātra izrādes nerādīs vairākas reizes. Vai pēc tam nav žēl ieguldītā darba?Emocijas ir tajā brīdī. Tu esi izlādējies, atdevis sevi, un varbūt pēc svētkiem to ir pat desmitreiz vairāk nekā pēc pirmizrādes teātrī. Šīs sajūtas ir atšķirīgas, jo teātrī režisors, pat ja ar izrādi ir apmierināts, vienmēr skatīsies, kur ko vēl var pielabot. Masu pasākumā neko mainīt vairs nevar. Bet nākamreiz jau būs pilnīgi cits notikums, un tas jau būs pilnīgi cits svētku «balons, kas jāpiepūš».Ja kas ir patiesi sanācis, tad emocijas var «paraut» pat tā, ka raudāt gribas. Tā bija, piemēram, pēc pareizticīgo Ziemassvētkiem. Viss darba process jau atšķīrās no tā, ko esmu darījusi. Kaut vai tas, ka es kā latviete taisu krievu Ziemassvētku koncertu. Neiztika bez diskusijām, jo katra tauta šos svētkus tomēr uztver nedaudz citādi. Krieviem vairāk akcentēts prieks, nevis tāda «klusa nakts, svēta nakts». Nu, kad taps jau piektais koncerts, kora «Zvoņņica» vadītāja Jeļena Vavilova teic, ka šoreiz vajadzētu ko klusu un mierīgu. Tāda, lūk, integrācija sanākusi.- Ja pareizi saprotu, tad visiem Lolitas Truksnes režisētajiem pasākumiem arī scenārija autore ir pati Lolita Truksne?Es vēl nekad neesmu strādājusi pēc citu rakstīta scenārija. Arī teātrī lugas ņēmu mazāk, vairāk dramatizēju pati. Tā tapa Hermaņa Heses «Stepes vilks», Jalmara Bergmaņa «Klauns Jāks». Man patīk ne tikai uzlikt uz skatuves, bet arī piedalīties pašā radīšanas procesā. – Kāpēc tad aizgājāt no teātra?Teātra laiku atceros labprāt. Kaut vai brīnišķīgo sadarbību ar nu jau tik slaveno scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi. No viņa kā mākslinieka, kurš redz arī režisoriski, guvu ļoti daudz, mums bija īsti tā saucamie radošie dialogi.Pārmaiņu iemesls bija pavisam pragmatisks – apprecējos, piedzima divi bērni. Kad reiz vēlu vakarā pēc mēģinājuma dzirdēju «mammīt, gribu, lai tu mani noliec gulēt», padomāju, kas man tajā brīdī svarīgāks.Kāpēc neatgriezos, kad nu jau bērniem 9 un 11 gadi? Varu pateikt atklāti – vismaz šobrīd man šķiet, ka es neko labāku teātrī (par «Stepes vilku», «Klaunu Jāku», Stefana Cveiga «Sirds nepacietību») izdarīt nevaru. Ja nevaru labāk, nav jēgas atgriezties. Tas ir tāpat kā ceļojot – atgriežoties tajā pašā vietā, kur reiz ļoti paticis, bieži vien iznāk vilties.Turklāt man ļoti patīk veidot režiju pasākumos. Protams, ir notikumi, kur jāievēro noteikti standarti un nevar tik brīvi izpausties. Bet, ja tiešām vajadzīgs režisora piegājiens, kā, piemēram, Ziemassvētku koncertus gatavojot… Tas gan nenozīmē, ka Lāčplēša dienā un līdzīgos gadījumos tiek strādāts tikai «ķeksītim». Gluži otrādi – jādara viss, lai tā nebūtu. Ir iespējas piemeklēt īstās dzejas rindas īstajam brīdim, bet vizuāli šādās reizēs jāievēro noteikti rāmji. Nedejosi taču piemiņas brīdī Svētbirzē.Bet, kad var ļaut vaļu fantāzijai…
