Kurš puika gan bērnībā nav sapņojis kļūt par šoferi? Sēdēt pie stūres milzu pašizgāzējam, autoceltnim, ugunsdzēsēju automobilim, arī autobusam.
Kurš puika gan bērnībā nav sapņojis kļūt par šoferi? Sēdēt pie stūres milzu pašizgāzējam, autoceltnim, ugunsdzēsēju automobilim, arī autobusam. Vēlāk, kad apzināta ne tikai šīs profesijas interesantākā puse, bet arī milzīgā atbildība, pie stūres paliek tikai īstie šoferi. Piedāvājam jums sarunu ar diviem tādiem – firmas «Jakubs» tālbraucējiem autobusu šoferiem Uldi Krievu un Guntaru Ziediņu.
Vai ceļošana ir jūsu profesija?
Uldis: «Man patīk ceļot, bet, lai to darītu, ir vajadzīga nauda. Un šis ir variants, kad par ceļošanu maksā man. Bērnībā gribēju kļūt par skursteņslauķi.»
Guntis: «Man jau no bērna kājas ir gribējies būt par tālbraucēju šoferi. Tagad tas ir piepildījies. Māsa tika uz ārzemēm, un man arī gribējās pierādīt, ka to varu.»
Kur esat bijuši šā gada laikā?
Uldis: «Esam veikuši gandrīz trīsdesmit reisu. Vieglāk pateikt, ko Eiropā vēl neesam redzējuši. Neesam bijuši Somijā un Spānijā. Vistālākais brauciens bija uz Itāliju.»
Jūs braucat arī naktīs, kad pasažieri saldi guļ. Vai nav grūti?
Uldis: «Ir grūti. Bieži vien mēs neievērojam tālbraucēju šoferu normas – diennaktī viens drīkst braukt tikai astoņas stundas. Mēs braucam arī tad, kad būtu jāguļ viesnīcā, kājas izstiepušiem. Taču tas sadārdzinātu visu ceļojumu. «Impro», ar kuru visbiežāk ceļojam, strādā ar vidēji situētiem cilvēkiem. Tā ir precīza firma: ko saka, to arī izdara.»
Guntis: «Ir bijis, ka miegs nāk nepārvarami. Tad modinu pārinieku, lai sēžas pie stūres, es eju gulēt. Cīnīties pie stūres ar miegu ir bezcerīgi.»
Ar kādām rakstura īpašībām vajadzētu būt apveltītam tālbraucējam autobusa šoferim?
Uldis: «Jābūt ļoti stipriem nerviem un jāmīl cilvēki. Ne velti autobusa šoferiem mati nosirmo agrāk nekā citiem.»
Guntis: «Autobusa šoferiem pāriniekiem jābūt ar saskanīgiem raksturiem, vienam otru jāsaprot no pusvārda.»
Vai ģimene ir samierinājusies, ka ilgu laiku esat projām no mājām?
Uldis: «Daudzi brauc uz ārzemēm strādāt un prom no mājām ir vēl ilgāk. Katrā ziņā priecīgi mājinieki nav, bet samierinās, jo materiālā ziņā tas ir izdevīgi. Kolumbs, meklējot neatklātas zemes, aizbrauca uz gadiem, mēs esam prom, ilgākais, divas nedēļas.»
Vai ir gadījies kaut kas ārkārtējs braucienu laikā?
Guntis: «Cik dabas stihijas šogad bijušas, vienmēr esam trāpījuši to epicentrā – Polijā, Austrijā, Čehijā, Slovakijā. Polijā, piemēram, iekļuvām pamatīgā vētrā – autobuss gāja šķērsām pa ceļu, ik pēc stundas mainījāmies, jo rokām pietrūka spēka noturēt stūri.»
Medniekiem un jūrniekiem ir savi stāsti. Vai šoferiem arī ir?
Guntis: «Vienreiz neliela auguma sieviete bija iekāpusi autobusa bagāžtelpā, lai kaut ko paņemtu no savas somas. Esmu gara auguma, pametu skatu uz bagāžtelpu un, neko neredzējis, aizcirtu vāku ciet. Kad bijām puskilometru nobraukuši, pasažieri attapās, ka viena cilvēka nav. Apstājāmies un tikai tad atskārtām, kur tas pazudušais atrodas…»
Kur jūs vēl gribētu aizbraukt un ko redzēt?
Guntis: «Mans sapnis ir vēlreiz apmeklēt Norvēģiju, Itālijā gribētos paceļot gar pašu «zābaka» malu – gar piekrasti. Un kalni – tie mani vilinājuši vienmēr.»
Uldis: «Lai es tiktu tur, kur gribētos, man «jāpārprofilējas» par lidotāju: gribu redzēt Japānu un Ameriku.»
Ar sapņiem arī beidzās mūsu saruna. Lai sapņi piepildās!
