Anitas Lieknas talants spoži izpaužas dažādās jomās, bet jo īpaši – mūzikā.
Šis gads Anitas Lieknas dzīvē un radošajā darbā piepildīts panākumiem, piesātināts un veiksmīgs. Gandarījums par viņas vadītā Jelgavas novada apvienotā skolēnu kora «Asni» panākumiem dažādās skatēs, «Asni» savā grupā arī uzvarējuši X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru finālā, automātiski iegūstot tiesības piedalīties koru Lielās balvas izcīņā. Jelgavas novada vārds 5. decembrī tiks nests arī uz «Arēnas Rīga» skatuves, kur koncertā «Dziesmusvētki Ziemassvētkos» uzstāsies Latvijas skolu labākie kori, pēc tam klusā un mīļā koncertā Jelgavā «Asni» atzīmēs savu desmito dzimšanas dienu. Taču jau nākamnedēļ valsts svētkos Jelgavas novada Izglītības pārvaldes galvenajai speciālistei Anitai Lieknai tiks pasniegts novada augstākais apbalvojums – Goda diploms par nozīmīgo ieguldījumu interešu izglītības attīstībā. Kā diplomēta kordiriģente un savas profesijas patriote viņa gan nespēj iedomāties, kā būtu tikai sēdēt kabinetā un rakstīt dokumentus. Esot nepieciešams dopings, kas sapurina lieliem darbiem. Un tas nav nekas cits kā pašas izlolotais koris «Asni». Nu jau tas Latvijā atpazīstams kā unikāls un vienreizējs projekts Latvijā, par ko nebeidz brīnīties daudzi mūziķi un koru vadītāji.«Protams, ir patīkami, ja darbs tiek novērtēts, un paldies tiem, kas mani izvirzīja balvai. Domāju, tam par pamatu ir kora «Asni» šīs vasaras lielie notikumi,» atzīst A.Liekna. Ar kurzemnieces spītuAnitā ir kaut kas no kurzemnieces spīta, jo dzimusi un uzaugusi viņa ir Tukuma pusē. Uz Jelgavu pārnāca dzīvot 1976. gadā, lai mūzikas vidusskolā apgūtu kordiriģēšanu. Pēc tās Anita tika norīkota strādāt mūzikas skolā Kandavā, taču Jelgavā satiktā mīlestība un kopīgie plāni ar valsts sadali nekādi nesaderēja. Kurzemniece lika lietā savu spītu un enerģiju. «Vīrs vēl mācījās Lauksaimniecības akadēmijā, un doties prom no Jelgavas nepavisam negribēju, tāpēc biju gatava izskriet visus varas gaiteņus, lai Kultūras ministrijai izlūgtos atbrīvojumu no valsts nosūtījuma. Teicu, ka gribu un varu strādāt Staļģenes skolā, kas gan atradās pavisam citas ministrijas – Izglītības – pakļautībā, bet kaut kā panācu savu un atļauju dabūju,» atceras Anita. Kad ministrijas akcepts tika saņemts, viņa devās lūkot, kur ir un kāda izskatās Staļģene. Pirmie iespaidi izrādījušies tīri jauki. Blakus skolai nobeigumam tuvojās skolotāju mājas celtniecība, kur jaunajai pedagoģei tika apsolīts dzīvoklis. Drīz vien Anita ar vīru pārcēlās dzīvot uz Staļģeni un tur nostrādāja līdz 1997. gadam. Pēc tam sekoja karjeras kāpiens – Anitai piedāvāja pārnākt uz Jelgavas rajona Izglītības pārvaldi.Ar smagu un mērķtiecīgu darbuSkolas laikā kora mēģinājumus daudzi atceras kā lielas zobu sāpes, kolektīvu bastošanu un citādu izvairīšanos, tomēr vienmēr atradās arī bērni, kas kora mēģinājumus gaidīja ar prieku. «Asni» ir Anitas lolota ideja, kas pirms desmit gadiem dzimusi ar domu, lai lauku bērniem, kuriem skolā nav sava kora, dotu iespēju dziedāt un uzstāties. «Toreiz kā mūzikas apvienības vadītājai man bija žēl, ka laukos ir daudz talantīgu bērnu, kas varbūt nekad neizbaudīs, kas ir dziesmu svētki. Ar ideju devos pie mūzikas skolotājiem un uzrunāju kolēģus, kas piekristu šādai sadarbībai un gatavībai apvienoties. Galu galā – tas veicinātu šo bērnu talantu attīstību un sasniegtu galveno mērķi – dziedāt dziesmu svētkos,» stāsta Anita Liekna. Sākotnēji kopkorim atsaukušās astoņas skolas, nu tās ir desmit ar kopumā 80 bērniem. Viņa atzīst, ka viegli nav bijis. «Faktiski kopā sākām strādāt 1999. gada rudenī. Pusgada laikā spējām apgūt visu repertuāru un 2000. gadā tikām izvirzīti uz skolēnu dziesmu svētkiem. Tas bija ārkārtīgi smags un mērķtiecīgs darbs,» atzīst «Asnu» vadītāja. Jelgavas novada kopkora projektam Latvijā nav analoga. Reālais pamatdarbs notiek katrā skolā atsevišķi, bet brīvlaikā apvienotais koris Jelgavā sabrauc uz kopmēģinājumu. «Bērni pieraduši, ka brīvlaiki ir mēģinājumu laiks, un tas viņus nepārsteidz. Jo «Asnos» dzied meitenes, kas patiesi to grib. Izklausās viegli – iznāk grūti, jo tas ir liels darbs gan no pedagogu, gan koristu puses,» secina Anita. Jāiet tālāk!Diriģenta uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem vadīt sajūtu un emociju gammu. Šovasar tās pārpārēm plūda no «Asnu» koristiem. Cilvēki no malas zināja teikt, ka meitenes ar kviešu vainadziņiem galvā dzied ne tikai ar balsīm, bet arī ar acīm un izjūtām, kas lielā mērā ir diriģenta nopelns. «Man bieži jautā, kā es jutos dziesmu svētkos pēc Lielās balvas saņemšanas. Tas bija dīvaini, jo vienmēr pēc padarīta darba ir tāda kā tukšuma sajūta. Taču jāiet tālāk! Ar «Asniem» es varu sevi realizēt kā diriģente, un tā ir mana meistardarbnīca, kurā arī pati augu,» izjūtās dalās Anita.Koris koncertējis arī dažādos pagasta pasākumos, vairākās vietās cilvēki priecēti Mātes dienas koncertos. Pirms gada Vircavā dziedāts 18. novembra pasākumā. Vēl gadu iepriekš novada pasākumā bērniem bija lielā laime uzstāties kopā ar Renāru Kauperu, bet pagājušovasar Bērnu svētkos Elejā – ar Raimondu Paulu. Taču šogad decembrī gaidāms pateicības pasākums «Asnu» meiteņu vecākiem, kas izskanēs kā kora 10 gadu jubilejas koncerts un mīļš paldies mammām un tētiem.Par visu svarīgākās – mājasAnitai divas reizes dzīvē piedāvāts kļūt par skolas direktori, bet šim izaicinājumam viņa nav ļāvusies, saprotot, cik tas ir smags darbs, kuru apvienot ar «Asniem» būtu vēl grūtāk. «Ir labi būt tur, kur jūti, ka vari padarīt ko labu. Ja vēl tas citiem noder, tad ir jauki,» viņa teic. Par izaicinājumu var uzskatīt arī Jelgavas Tirkīza zilā kora menedžēšanu. Anitas vecākie bērni Zanda un Dāvis savu dzīvi ar mūziku nav saistījuši. «Abi lielie bērni man savā laikā lika izvēlēties starp kādu dzīvnieciņu vai māsu. Es izvēlējos māsu, un mums piedzima jaunākā meita Elīza – viņa pagaidām labāk izvēlas dejot,» smaida Anita.Ar vīru Viesturu Anita šogad nosvinējusi 30. kopdzīves gadadienu un atzīst, ka saprotošāka cilvēka pasaulē nav. Anita ļoti lielu nozīmi piešķir mājām, lai gan pati smej, ka mājsaimniece no viņas neiznāk: «Ja kādreiz teic, ka dzīvē ļoti svarīgs ir darbs, tad man tā laikam nav, lai gan daudzi mani sauc par darbaholiķi. Man par visu svarīgākas ir mājas. Ar vīru esam ļoti aizņemti savos darbos, tādēļ, laiku, kad esam brīvi no tā, pavadām kopā. Neiztrūkstošs notikums mums ik gadu ir ceļošana, kad esam tikai mēs – divatā.» «Asnu» meitenes par vadītāju Anitu Lieknu Mums ar viņu ir ļoti paveicies! Viņa lieliski saprotas ar tādu baru kā mēs. Viņa ir mūsu «Asnu» mamma. Īsts mūsu kolektīva gariņš! Pozitīvisma iemiesojums, vienmēr ar smaidu uz lūpām, ļoti savaldīga, grūti nokaitināma. Mīļa, gudra, drosmīga. Pietiekami stingra, prasīga, bet tādai viņai jābūt. Vienmēr, kad saskata kļūdas, panāk, lai tās labojam. Viņa vēlas, lai viss būtu ideāli, tādēļ piekasās pie katras notiņas. Nekad nav likusi mums justies nederīgām. Ir ļoti jauki sagādāt viņai prieku ar to, ko paveicam, jo redzu, ka mēs viņai rūpam. Jauka, jautra un baigi pļāpīga, bet vispār – superīga! Man šķiet, ka viņai «Asni» ir kā otra ģimene. Mums viņa ir pati labākā, un mēs visas to zinām! Paldies viņai!
