Svētdien Meža kapos Jelgavā varēja sastapt apmēram piecdesmit dažādu valstu un rangu diplomātu, kuri Sarkanās magones dienā godināja visu karu un militāro konfliktu upurus. Tradicionāli, beidzoties ceremonijai pie britu karavīru pieminekļa un kapu kopiņām, klātesošie ar ziediem pagodināja brāļu kapus, kuros guļ, no bermontiešiem atbrīvojot Jelgavu, kritušie latviešu karavīri. Taču, vērīgāk skatoties, varēja manīt, ka pirmais piemiņas brīdis no otrā būtiski atšķīrās. Proti, Ķīnas vēstnieks Hu Ješuņs un Krievijas militārais atašejs Oļegs Kondratjevs pie Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa nepiegāja. Kāpēc? O.Kondratjevs laipnā sarunā atzina, ka Krievijas diplomātus no Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa pagodināšanas attur akmenī iekaltā ugunskrusta zīme, kas atgādina vācu fašistu svastiku. Kad diplomātam izstāstīju, ka 1922. gadā atklātajam, pēc krievu mākslinieka Aleksandra Strekāvina meta veidotajam piemineklim nav nekādā sakara ar fašistiem un ka arī pati ugunskrusta zīme atšķiras no svastikas, viņš teica, ka tas viņam ir kaut kas jauns un interesants. Mēs droši vien nevaram gaidīt, lai no lielvarām un impērijām brīvību guvušo Latvijas valsti, tās svētvietas bez nosacījumiem cienītu un mīlētu ķīnieši, krievi un citas tautas. To atliek darīt vienīgi mums pašiem. Un cik mēs esam vareni un pasaulē respektējami – tas arī lielā mērā ir pašu ziņā. Ne vienreiz vien latvieši pārdzīvojuši laikus, kad labu cerību trūkst. Ar optimismu, radošu, čaklu darbu un lūgšanām jāpārdzīvo un jāizcīna arī šis. Bēdīga demogrāfija, apdraudēta demokrātija, preses un vārda brīvība, lielu parādu ierobežota saimnieciskā patstāvība. Taču, kamēr vien elpojam, tas nav viss.
