Ja premjers un šobrīd arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra pienākumus pildošais Valdis Dombrovskis neiejauksies, Jelgavas Domei ar mēru Andri Rāviņu (ZZS) priekšgalā būs izdevies pārējai Latvijai nodemonstrēt, kā, ignorējot likumu, izrēķināties ar oponentiem – šajā gadījumā vietējo presi. Taču sekas šai Domes rīcībai jutīs ne tikai Jelgavā. Esmu pārliecināta, ka Jelgavas piemēru labprāt pārņems arī citas pašvaldības un tas savukārt nozīmē neatkarīgas vietējās preses iznīcību.Runa ir par Jelgavas Domes Finanšu komitejā pagājušonedēļ atbalstīto lēmumprojektu, ar kuru Jelgavas pašvaldības aģentūrai «Zemgales INFO» plānots atļaut pieņemt un publicēt pašvaldības izdevumā «Jelgavas Vēstnesis» privātpersonu un uzņēmēju maksas sludinājumus un reklāmas. Esam rakstījuši, ka šādā veidā pašvaldība grasās pārkāpt vismaz trīs likumus, uz ko 2008. gada pavasarī norādīja gan Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, gan Valsts kontrole, gan Tieslietu ministrija. Lai arī negribīgi, pašvaldība tomēr piekāpās un reklāmbiznesu savā izdevumā pārtrauca. Plānojot reklāmbiznesu atsākt, pašvaldība grib vājināt «Zemgales Ziņas». Pēdējos gados laikraksts bijis stipri kritisks pret Domes vadības darba stilu, pašvaldības budžeta tēriņiem un citiem apšaubāmiem lēmumiem. Tikai daži piemēri. Pēc «Zemgales Ziņu» lūguma Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sāka pārbaudi par kādreizējā Jelgavas kinoteātra – iekārojamas ēkas pilsētas centrā – apšaubāmo privatizāciju. Izmeklēšana šajā lietā turpinās, taču KNAB sniegtā informācija liecina, ka Dome apzināti samazināja cenu un pašvaldības budžetam radīja ap 60 tūkstošu latu zaudējumus. Pērn pēc «Zemgales Ziņu» publikācijām Jelgavas Domei nācās apturēt jau tikpat kā apstiprinātu lēmumu par nelikumīgu 39 tūkstošu latu lielu nodokļu atlaidi citam Domei draudzīgam uzņēmumam. «Zemgales Ziņas» stāstījušas lasītājiem par vairākiem vērienīgiem konkursiem, kuru nolikumus Jelgavas Dome rakstījusi vienam, jau zināmam, uzvarētājam. Laikraksts kritiski rakstījis, kad cits pēc cita augstos pašvaldības amatos nokļuva varai pietuvināti cilvēki bez attiecīgas pieredzes, bet citi bez pienācīga iemesla un pamatojuma tika atlaisti. «Zemgales Ziņas» ir apšaubījušas nesamērīgi lielus pašvaldības tēriņus, piemēram, to, kāpēc A.Rāviņam nepieciešams dienesta auto, kas patērē 17 litru degvielas uz 100 kilometriem un kāpēc no nodokļu maksātāju naudas tā bākā tika «lieti» vairāk nekā 430 latu mēnesī. Galu galā – kāpēc pašvaldības nedēļrakstam «Jelgavas Vēstnesis» tiek tērēta ar citu pašvaldību šāda rakstura izdevumiem nesamērojami liela summa – 225 tūkstoši latu gadā (pērn bija plānoti pat vairāk nekā 300 tūkstoši). Kāpēc tā izdošanai tiek uzturēta vesela redakcija, kāpēc par sabiedrības informēšanu tiek uzskatīta arī televīzijas programmas pirkšana un drukāšana divās lappusēs. «Zemgales Ziņas» arī rakstījušas, kā šis izdevums pirms pašvaldību vēlēšanām tika neslēpti izmantots vēlamo politiķu un partiju reklamēšanai. Domāju, šis uzskaitījums, kuru varētu turpināt vēl un vēl, dod skaidru atbildi, kāpēc A.Rāviņš vēlas, lai tās izdotais «Jelgavas Vēstnesis» būtu vienīgais informācijas avots jelgavniekiem par viņu pilsētu.Taču problēma ir daudz plašāka nekā vienas pašvaldības izrēķināšanās ar oponējošu laikrakstu. Ir vērts mazliet plašāk atgādināt apstākļus, kādos «Jelgavas Vēstnesis» un citi tamlīdzīgie pašvaldību izdevumi radušies un auguši.Pašvaldību likums uzliek par pienākumu vietējām varām publicēt savus saistošos noteikumus «vietējā laikrakstā vai bezmaksas izdevumā». Pirmais ceļš nozīmē, ka pašvaldība vietējā avīzē pērk reklāmas laukumu vai pat speciālas lappuses, kur publicē ne vien saistošos noteikumus, bet arī ar pašvaldību saskaņotus rakstus par tās jaunumiem un nākotnes plāniem, intervijas un citus materiālus, kuru galvenais mērķis ir slavināt pašvaldību iedzīvotāju acīs. Šajā gadījumā netiek tērēti līdzekļi sava izdevuma izdošanai, taču nosacītā budžeta naudas ietaupīšana nes līdzi, iespējams, daudz lielāku bīstamību. Lai pašvaldība no vietējā laikraksta turpinātu pirkt reklāmas laukumu, tā žurnālisti nedrīkst vietējo varu sadusmot. Tas nozīmē, ka jāpiever acis uz dažādām nebūšanām un jāatsakās no nepatīkamu jautājumu uzdošanas domes amatpersonām – pretējā gadījumā tā sadarbību vienkārši pārtrauks. Vairākos vietējos laikrakstos šī sadzīvošana ir realitāte. Tā automātiski izslēdz preses kā sargsuņa funkciju, turklāt ir vietas, kur avīžu vēlme dzīvot ērti ir aizgājusi vēl tālāk – pašvaldības apmaksāto ielikumu saturu gatavo pašas redakcijas žurnālisti. Jelgavā un citur, kur žurnālistiem ar lojalitāti varai nevedās, pašvaldības nolēma izdot savas «avīzes», tādējādi arī finansiāli sodot nepaklausīgos vietējos laikrakstus. Sajūtot informācijas varu, šīs pašvaldības savus izdevumus audzē arvien lielākus un dārgākus, stipri pārsniedzot likumā prasīto sabiedrības informēšanas minimumu un faktiski iejūtoties medija lomā. Savukārt iedzīvotājiem tādējādi tiek apzināti izkropļots priekšstats par žurnālistiku, medijiem un neatkarīgu viedokli. Ja Jelgavas Domes patvaļa netiks apturēta, domāju, tai ātri vien sekos citu pašvaldību līdzīgi lēmumi un par kaut cik neatkarīgu presi reģionos drīz nāksies aizmirst pavisam. Izdevējiem un žurnālistiem ir pēdējais laiks cīnīties, lai daudz stingrāk tiktu noteikti pašlaik likumā visai neskaidri iezīmētie rāmji pašvaldību izdevējdarbībai un, galvenais, lai tie tiktu ievēroti. Ja ne citādi, tad likumā uzrakstot, cik procentu no sava budžeta sabiedrības informēšanai drīkst atvēlēt. Lai nav tā, ka, aizbildinoties ar vienu pantu, pašvaldības pārkāpj citu, kas nosaka – domes darbībai un lēmumiem jābūt maksimāli lietderīgiem.
