«Vai gribi kļūt par RTU čempionu?» no Jelgavas nākušajam pirmkursniekam Andrejam Makuham jautājis augstskolas Sporta kluba treneris Alberts Bagojans. Kurš gan negribētu? Andrejs, protams, piekritis, vēl nenojauzdams, ka pēc nedaudz vairāk par trim gadiem viņam rokā būs ne vien augstskolas, bet arī Latvijas čempiona un pasaules vicečempiona tituls svarbumbu celšanā.
Pasaules čempionātā aizvadītās nedēļas nogalē Somijas pilsētā Tamperē sacentās stiprinieki no 10 valstīm – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Ukrainas, Kazahstānas, Anglijas, Horvātijas, Polijas un Zviedrijas. Mūsu valsts izlasē, kas komandu vērtējumā pieaugušo konkurencē izcīnīja trešo vietu, bija iekļautu arī divi RTU sportisti, tostarp līdz 63 kilogramu svara kategorijā – Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes maģistra programmas «Elektrotehnoloģiju datorvadība» pirmā kursa students A.Makuha. Sacensībās profesionāļi cēla 32 kilogramu smagas svarbumbas, amatieri – 24 kilogramu smagas. Sportisti sacentās divcīņā (divu svarbumbu celšana no krūtīm virs galvas un vienas svarbumbas celšana no ceļu augstuma virs galvas izstieptā rokā), kā arī tā sauktajā «garajā ciklā», kurā noteiktā secībā apvienoti abi divcīņas vingrinājumi. Katra vingrinājuma izpildes laiks – 10 minūtes.Andrejs, piedaloties profesionāļu līgā, pirmajā dienā divcīņā nopelnīja sudraba medaļu, bet otrajā dienā «garajā ciklā» – bronzas godalgu, atkārtojot Latvijas rekordu – fiksēti 45 svarbumbas grūdieni (starptautiskās klases sporta meistara norma ir 48).– Par profesionāļiem parasti dēvē tos, kuriem sports ir darbs un iztikas avots. Šajā gadījumā profesionālisma kritērijs, šķiet, bija bumbas svars?Tā ir, Latvijā svarbumbu celšana nevar būt profesija, bet Krievijas sportisti, kas komandu vērtējumā izcīnīja pirmo vietu, domāju, ar to pelna. Iespējams, arī otrās vietas ieguvēji Kazahstānas sportisti, kas bija ļoti labā līmenī. Vairākām komandām katrai dienai bija savs sastāvs, bet Latvijas izlasē daudzi cīnījās abās dienās un nopelnīja arī godalgas.– Acīmredzot vajag krietnu izturību. Kāds ir svarbumbu cēlāja treniņu režīms?Izturībai ikdienā cenšos braukāt ar velosipēdu. Dažkārt arī no Rīgas, kur tagad pārsvarā dzīvoju, līdz Jelgavai. Parastā režīmā zālē trenējos trīs reizes nedēļā, bet pirms sacensībām sanāk arī sešas un septiņas. Ar svaru bumbām un stieni. Pietupieni, vilkme, lai muguru, kājas stiprinātu.– Kāda ir trenera loma šajā procesā?Pirmkārt, treneris ir tas, kas sapulcē īstos cilvēkus. Tas, kurš veido komandas garu. Sporta veids it kā individuāls, bet komandas gars ir svarīgs. Treneris nosaka pareizo slodzi nodarbībās, kur sportists dažreiz ir jāmotivē, bet dažreiz arī jāpiebremzē. – Puikas jau bērnībā mēdz salīdzināties, kurš stiprāks. Kādā vecumā var sākt krāt spēkus ar svarbumbām?Čempionāta junioru konkurencē viens četrpadsmitgadīgs pacēla tik, cik labi ja daži no RTU izlases varētu. Kā tas vērtējams no medicīnas un veselības viedokļa, – nepateikšu. Es svarbumbas sāku cilāt tikai augstskolā. Pirms tam Jelgavas 1. ģimnāzijā pie sporta skolotājas Santas Lorences trenējos vieglatlētikā. Lodi grūdu, disku metu, garās distances skrēju. Nekādu Latvijas mēroga sasniegumu jau nebija, bet vispārējai ķermeņa attīstībai – noderīgi.– Un kā maģistrantūras studijās – sports joprojām ir palīgs vai varbūt arī traucē?Kā kuru brīdi. Dažreiz palīdz, bet kad tuvojas sacensības, mācībām laika atliek mazāk.– Kad tagad gaidāms nākamais starts?Decembra vidū – Latvijas čempionāts.
