Griba ir būtiska cilvēka personības attīstības šķautne, pamats veiksmīgai dzīvei, attiecībām un karjerai, kas tiek likts bērnībā.
«Vārdnīca skaidro, ka griba ir cilvēka spēja rīkoties atbilstoši paša pieņemtajiem mērķiem un vērtībām. Mūsdienu psiholoģija gribu vairāk saista ar lēmumu pieņemšanu, iniciatīvu un atbildību. Un tieši no šā pēdējā vārda, manuprāt, jāsāk lobīt gribas jēdzies,» pārliecināta psiholoģe Aiga Jankevica. Viņa norāda, ka savu gribu mazulis atklāj jau ļoti agri. Savukārt vecākiem dota liela ietekme un atbildība, lai to ievirzītu sev vēlamā un sociāli pieņemamā gultnē. Visi taču vēlas, lai viņu atvasēm piemistu stiprs mugurkauls, gribasspēks, spēja izteikt viedokli, izrādīt iniciatīvu un uzņemties atbildību! Tomēr bieži vien tieši bērna tuvākajiem aprūpētājiem pietrūkst uzņēmības, laika un gudrības, lai viņā šīs īpašības ieaudzinātu. Tā vietā daudzi izvēlas ieņemt autoritatīvu nostāju.Pārorientēt uzmanību«Pavisam mazs bērniņš izrāda savas vajadzības – pēc ēdiena, drošības, siltuma, ko vēl nevarētu nosaukt par gribu. Tā sāk parādīties nedaudz vēlāk, kad mazulis apvēlies un sāk iepazīt apkārtni. Viņu sāk interesēt lietas. Bērns tās vēlas aizsniegt, piemēram, mērķtiecīgi virzās pie rozetes. Vecāku izvēle un atbildība ir atļaut viņam tajā iebāzt pirkstus vai ne,» situāciju modelē A.Jankevica, uzsverot, ka tieši mammas un tēti ir mazuļa gribas veidotāji. Redzot, ka tā tiecas nepareizā virzienā, plika «nē, nedrīkst!» vietā pavisam mazam bērnam uzmanību no rozetes var pārorientēt uz citām lietām, piedāvāt citus spilgtus kairinātājus. «Ir gan reizes, kad der tikai šis skaļais «nedrīkst!». Ja situācija apdraud bērna drošību, neiesim ilgi skaidrot, redzot, ka mazais tūlīt uzraus sev virsū karstu ūdeni, bet ātri un spalgi reaģēsim. Tomēr, ja esi iekliedzies, vēlāk jāseko skaidrojumam, kas varēja notikt, un izlīgšanai,» pārliecināta Aiga.Attiecības citā kvalitātē Savukārt lielākam bērnam šī uzmanības novēršanas taktika vairs nav tik iedarbīga. Viņš par to pat var apvainoties, pārmest vecākiem, ka tie viņu nedzird un nesaprot. Šajā situācijā, sastopoties ar nepieņemamu bērna gribas izpausmi, līdz vien runāšana un skaidrošana. Taču tas vecākiem uzliek papildu pienākumus, norāda psiholoģe.«Šādas attiecības ar bērnu atšķirībā no «nē, nedrīkst, muti ciet!» norit jau pavisam citā kvalitātē, jo vecākiem jābūt gataviem, ka atvase strīdēsies pretī, bieži vien izmantojot tos pašus argumentus. Tas no pieaugušā prasīs lielāku gudrību, pacietību, prasmes uzklausīt bērnu, kas ilgtermiņā noteikti atmaksāsies. Šādi bērns mācās izteikt savu viedokli. Ja, piemēram, mamma nav gatava, ka atvase pārmet, kā viņa nometusi savus zābakus, bet tā vietā apsauc bērnu, ka tā ar māti runāt nedrīkst, viņa nav šajā attiecību kvalitātē. Tās nepieļauj nekādu paaugstinātu tabu pret sevi,» turpina A.Jankevica. Viņa ir pārliecināta, ka šādās attiecībās arī atvases respekta un paklausības līmenis pret vecākiem būs cits. Viņi no saviem audzinātājiem gaidīs gudru situācijas vērtējumu un analīzi un cienīs par to, nevis vienkārši pakļausies ierobežojumiem.Pietrūkst atbildībaBērna gribas veidošanas procesā atklāts paliek jautājums, kad un cik daudz vecāki vispār var iejaukties. «Mazais vēlas novembrī uz bērnudārzu iet vasaras sandalītēs. Griba viņam ir, iniciatīva arī, bet atbildība?» retoriski jautā Aiga, pasakot priekšā, ka šajā situācijā tā, protams, būtu jāuzņemas vecākiem. «Nāksies deldēt mēli, skaidrojot, ka rudenī sandalēs var saaukstēties, ka varbūt labāk tās paņemt līdzi maisiņā vai pagaidīt dažas dienas līdz svētkiem – sandalītes ļoti piestāvēs tavai kleitiņai! Atkal mans laiks, gudrība un vērtību sistēma, kā es bērnu pārliecināšu. Vienkāršāk būtu aizliegt vilkt sandales un kliedzošu aizvilkt uz bērnudārzu,» modelē psiholoģe. Viņa atgādina, ka savās prasībās un attieksmē pret atvases gribas izpausmēm vecākiem jābūt konsekventiem, atceroties, ka vēlmju tūlītēja izpilde neaudzina gribasspēku, tiekšanos uz mērķi un izpratni par lietu likumsakarībām. Nepalaist garām situācijasArī atbildība un pastāvība ir ieaudzināmi faktori, kas veido gribasspēku. «Bieži dzirdētas sūdzības, ka bērns ātri novēršas no darbiņa, ka viņam ātri viss apnīk, piešujot mazajam hiperaktivitātes birku. Tomēr mēs varam veidot bērnā pacietību. Mums vienkārši jābūt vērīgiem, lai nepalaistu garām situācijas, kad iespējams trenēt gribasspēku. Piemēram, ja viņš iesācis krāsot zīmējumu, mudināt to izdarīt līdz galam vai vismaz pabeigt izkrāsot konkrētu detaļu. Tāpat varam audzināt atbildību, sakārtot pēc sevis, apzināties savas rīcības sekas,» mudina A.Jankevica, atgādinot, ka griba sākas no pavisam mazām lietām, kas pāraug lielajās. Ja pietiek spēka tās piepildīt. Katrs varam darīt, lai tas notiktu!
