Pareizticīgo mācītāja Tēva Feofana vadītā Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas baznīca šogad 43 000 reižu palīdzējusi ar pārtiku trūcīgajiem.
Izbraucot no Jelgavas pa tā saukto gaisa tiltu jeb dzelzceļa viaduktu, Lietuvas šosejas malā, Dzirnavu ielā 1, skatam paveras nelielā Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo baznīca. Jau gandrīz divdesmit gadu ne tikai tās garīgās dzīves vadītājs, bet arī stingrs saimnieks ir Tēvs Feofans. Pagājušās sestdienas rītā, kad tur viesojās «Ziņas», lūgšanas bija beigušās, kūpot skurstenim, draudzes virtuvē tapa ēdiens trūcīgajiem. Mācītāja paskarbā izrīkošana darbos bija dzirdama dievnama pagalmā. Taču juta arī to, ka Feofana uzrunātie cilvēki par viņiem veltīto kritiku netur ļaunu prātu un ka viņus ar mācītāju saista kas daudz dziļāks par ikdienas ķibelēm. Ar flotes disciplīnu«Tēvs Feofans piesaista ar savu vīrišķību. Viņš taču ir agrākais tāljūras kapteinis. Stingrs, prasīgs. Ar mīlestību un pacietību viņš nodarbojas ar tiem, kuri sabiedrībā palikuši «aiz borta», – alkoholiķiem, narkomāniem. Pirms dažiem gadiem, kad nopietni slimoju, viņš arī man palīdzēja ar ticības spēku atgriezties dzīvē,» stāsta draudzes biteniece Jeļena Belančuka. Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas draudzes rūpju lokā nav tikai dievnams, bet arī zemnieku saimniecība, kur brīvprātīgi «par vēdera tiesu» strādā pārdesmit cilvēku, kam nav savas pajumtes un kas grib sākt jaunu dzīvi. Cēlies no Kubaņas kazakiemKad rīta darbi baznīcas pagalmā bija iegājuši ikdienas sliedēs, Feofans aicināja savā kabinetā, nelielā koka mājiņā, kas atgādina nosiltinātu vasarnīcu un atrodas aiz baznīcas. «Mani senči ir Kubaņas kazaki, brīvi ļaudis, kas bija stingri ticībā un savās tradīcijās, prata saimniekot. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, kā arī Otrā pasaules kara laikā, kad Kaukāzam tuvojās vācieši, kazakiem visu atņēma un viņus izsūtīja uz Sibīriju. Kad pēc Staļina nāves izsūtījumā izdzīvojušie atgriezās Kubaņas stepēs, tiem nācās dzīvot nabadzībā zemnīcās, turklāt vecajiem ļaudīm pensijas nepienācās. Taču bija atļauts apstrādāt zemi, audzēt lopus. Gan zeme barotāja, gan stiprā ticība, savstarpējā izpalīdzība, kristīgā mīlestība palīdzēja izdzīvot. Arī tagad Jelgavā, kalpojot savā draudzē, es saku: «Ja mums ir zeme, mēs arī varam izdzīvot. Nav ko gausties par mazām pensijām vai algām. Zemi nevajag pārdot ārzemniekiem – pašiem noderēs»,» stāsta mācītājs.Dzīvei divas daļasDivdesmit piecus jaunības un brieduma gadus Tēvs Feofans veltījis flotei. Savu jūrnieka karjeru viņš sāka kā matrozis un beidza kā tāljūras kapteinis, kara flotes virsnieks. Pjotrs Požidajevs vadījis kuģus uz Arktikas, Antarktikas, Āfrikas, Amerikas krastiem. Sešdesmitajos gados jūrnieka gaitas viņu atveda arī uz Latviju. Jūrnieku garajos atvaļinājumos uz garīgu apceri, vientuļām pārdomām noskaņotais vīrs apmeklēja baznīcas, klosterus. «Septiņus gadus atvaļinājumu laikā strādāju, lūdzos Pečoru klosterī pie Pleskavas. Tikai retais zināja, ka laicīgajā dzīvē esmu kapteinis.» Kad 1988. gadā Pjotrs Požidajevs nolēma aiziet no flotes, viņu izsauca padomju institūcijas un centās no šā soļa atrunāt. «Tad es teicu, ka dzīve ir kā upe, kurai ir divi krasti. Vienā pusē laicīgie cilvēki ar savu vērtību sistēmu, otrā – tie, kuri kalpo baznīcai. Abi šie krasti ir vienlīdz svarīgi. Taču pēdējā laikā ticība gājusi mazumā. Divdesmit piecus gadus esmu veltījis flotei un tagad, mazākais, divdesmit piecus gadus dzīves gadus gribu veltīt pareizticīgo baznīcas stiprināšanai,» teic Tēvs Feofans. Viņaprāt, tautas labklājība iespējama tikai tad, ja tai netrūkst garīguma. Ar kaimiņiem jāsatiek pa labamTurpat aiz baznīcas atrodas piemineklis – akmens siena un krusts, ko apjož enkurķēdes. «Šo krustu tikpat kā veselu atrada tepat pie baznīcas, ar lāpstu rokot zemi,» stāsta Tēvs Feofans. 19. gadsimta sākumā tur atradās kapi un pati baznīca sākotnēji kalpoja kā kapliča. Taču 19. gadsimta beigās to paplašināja un tajā jau notika dievkalpojumi. No vecajiem kapiem, kas ar buldozeru tika nolīdzināti pēc Otrā pasaules kara, būvējot Jelgavas dzirnavas, palikušas pāri dažas, lielākoties nezināmu aizgājēju kopiņas. Tā radusies doma aiz baznīcas radīt pieminekli visiem šajos kapos guldītajiem. Ar uzņēmumu «Jelgavas dzirnavas», kas saimnieko agrākajā kapu teritorijā, draudze sadzīvojot bez kādām pretenzijām. Ar kaimiņiem, ja vēstures gaita nolikusi blakus, esot jāsatiek pa labam. Apbalvošanai ar Jelgavas «Goda zīmi» Tēvu Feofanu izvirzīja laikraksts «Novaja gazeta» un krievu kultūras biedrība «Istok». Viņš teic, ka jūtas ļoti pagodināts. Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas baznīca īpaši izceļas sociālajā darbā. Draudzes dokumenti liecina, ka šogad pārtikas palīdzība izsniegta 43 tūkstošus reižu. Gan šogad, gan agrāk pārtika dalīta sociālās aprūpes iestādēm ne tikai Jelgavā, bet arī Rīgā un citviet Latvijā. Oktobrī baznīcas pagalmā trīs nedēļas stāvējusi kaudze ar pašu audzētajiem kartupeļiem. Ņēmuši visi, kam vajag. Tēvs Feofans domā, ka krīze nav vēl garām. Iztikšana kļūšot grūtāka, skarbie apstākļi, viņaprāt, jāatsver ar ticību, vienotību un cilvēku mīlestību. Tēvs Feofans (Pjotrs Požidajevs) Dzimis 1941. gadā Krievijas dienvidos Krasnodaras apgabalā pareizticīgā Kubaņas kazaku ģimenē. Pēc vidusskolas beigšanas izvēlējies jūrnieka karjeru. Transporta un zvejas flotē nokalpojis 25 gadus. No darba brīvajā laikā atvaļinājumos apmeklējis pareizticīgās baznīcas, klosterus. 1988. gadā atvaļinājies no flotes un sācis kalpot pareizticīgajai baznīcai ar vārdu Feofans. Neklātienē pabeidzis Maskavas Garīgo semināru un Garīgo akadēmiju. Iegūstot zinātnisko grādu, aizstāvējis disertāciju, kurā pētījis Latvijas pareizticīgās baznīcas galvas arhibīskapa Jāņa Pommera (1876 – 1934) dzīvi. Par šo tematu izdevis grāmatas. Kopš 1993. gada kalpo Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas baznīcā, kur izvērš plašu sociālās palīdzības darbu.
