Svētdiena daudziem aizgāja mirušo piemiņas zīmē. Gan pilsētas, gan lauku kapsētās dega liesmiņas. Pēdējā svētdienā pirms adventes, kas iezīmē arī kristīgās baznīcas gada nobeigumu, latvieši svecītes kapos dedzinājuši, šķiet, visos laikos. Mūsdienās tās pieņemts ievietot stikla vai plastmasas bundulīšos ar metāla vāciņiem. Uztverot pa retam krītošās lietus lāses, tie aizvakar kūpēja karsti kā gludeklis, kam uzspļāvis skroderzellis. Pakš – puf, pakš – puf… Atcerējos padomju laikus, kad, gadījās, ka vējā un lietū svecītes neparko negribēja degt. Vajadzēja tās iekārpīt zemē vai kā citādi iekārtot aizvējā. Tagad vienkārši – pieliec špicku, un kārtībā. Tomēr, šķiet, kaut kā nozīmīga pietrūkst. Ja parunā ar tuviem cilvēkiem, tad atklājas, ka bunduļu gaismiņa ir citāda. Tā nekāpj augšup, neizgaismo pieminekļus (vāciņš priekšā) un tai nav smaržas, kas rodas, nejauši piesvilinot kādu egles skujiņu. Izrādās, ka, dzenoties pēc ērtībām, esam nodarījuši labai tradīcijai pāri un bieži vien bez bundulīša taču varētu iztikt. Šogad Mirušo piemiņas diena sakrita ar 21. novembri, Jelgavas Atbrīvošanas dienu. «Klau, saskaiti, cik šeit «Visu Latvijai!» vai «tēvzemiešu» atbalstītāju?» ironiski jautāja vēsturnieks Andris Tomašūns Meža kapos pie Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa, kad tur uz piecu minūšu klusu ziedu nolikšanu bija iegriezušies pilsētas pašvaldības pārstāvji, jaunsargi, zemessargi un dažs sirmgalvis no sabiedriskajām organizācijām. Protams, ir dzīvē brīži, kad vārdi ir lieki. Tomēr domāju, ka mūsu varonīgo senču piemiņa būtu jākopj citādi. Vai 21. novembris nevarētu būt diena, kad pilsētas galva apsveicinās un aprunājas ar brašu jaunsargu, kad varas piramīdas augšpusē esošie tiekas ar tautu? Šādā vienībā mēs taču taptu stiprāki.
