Šķiet, arī es mīlu šo zemi. Cilvēks, to ienīzdams, neapjēdz, ka ienīst pats sevi, jo ir savas zemes, tās vēstures daļa, turpinājums. Pēc tik piesātinātas patriotisma nedēļas laikam ikviens ausekļa dēls ir gatavs sadegt uz sārta par savu mīļoto Latviju.Tomēr, ja tējai pieber pārāk daudz cukura, tā kļūst šķebinoša. Pagājušonedēļ bija pārāk daudz sarkanbaltsarkanā, tā ka vairs nebiju spējīgs uzklausīt prezidenta varoņeposu Brīvības pieminekļa pakājē. Es nesaprotu vienu – vai tā nebija liekulīga nodeva 18. novembrim, ja atceramies, ka pirms pāris mēnešiem kangariskā vienaldzībā gandrīz ievēlējām prokrievisku valdību. Jā, varbūt tagad tās bija kauna atraugas par to, kas varēja notikt. Tā jau ir, ka īsts latvietis sāks kaut ko darīt tikai tad, kad ūdens smeļas mutē.Patika viena saruna, ka valsts ir nekas vairāk kā kopienas jumts. Ja apakšā nav stipras kopienas, jumtam nav ko sargāt. Par spīti nacionālajam uzsvaram, atzīsim, ka kopiena var būt arī multikulturāla. Etnisko atšķirību cildināšana parasti noved pie neiecietības pret citām tautībām. Nesen lasīju kāda augstu stāvoša Briseles kunga vārdus, ka «bailes noved pie egoisma, egoisms ved pie nacionālisma, bet nacionālisms ved pie kara». Eiropa tiek brīdināta.Gardi noņurdu pie katras sazvērestības teorijas, laba izklaide. Tikpat labi varētu runāt par īstenības teoriju un sazvērestības īstenību. Tomēr murrāt par sazvērestībām iespējams tikai no attāluma. Ja rodas aizdomas, ka pats esi kādā iesaistīts, tas pārvēršas par murgu. Vai tikai mani satrauc doma, vai neesmu nozombēts? Tā kā šis process ir nepārtraukts, nekad nevaram būt droši, ka neejam garā pavadā.Patriotisms, protams, ir naivākā un nekaitīgākā apziņas mazgāšana. Protams, viņi negrib, ka tēvzemē paliktu tikai pensionāri. Zombēšanas pirmais likums ir, ka kādam tas ir izdevīgi. Masu vārdošana bijusi vajadzīga visām varām.Vai patriotismam nebija jābūt kaut kam dabiskam? Ja vien kāds nav tapis mēģenē, sava zeme, protams, ir vistuvākā. Nevajag mēģināt par kaut ko kļūt; nav ko izlikties par to, kas neesam. Lai kļūtu par filosofu, tādam jābūt; lai varētu kļūt par mūziķi, mūzikai jāskan galvā; un zelta rokas ir tās pašas, kas gulēja jau šūpulī.
