Ar Hugo Krūmiņa lugas «Sāncenši» («Precību drudzis») pirmizrādi sestdien Vilces amatierteātris svin desmit gadu jubileju.
«Uztraukušies esam ļoti, jo jubilejas pasākumā gaidām daudz ciemiņu. Aicinātajām visus Zemgales amatierteātrus, kuri vien var tikt. 4. decembrī būs amatierteātru skate, tāpēc visiem ir ārkārtīgi liela slodze. Skatē startēsim ar šo pašu lugu «Sāncenši». Jubilejas dēļ pirmizrādi gan esam nedaudz iekavējuši, bet ar viesizrādēm vēl visa nākamā nedēļa priekšā, lai būtu labākā formā,» Vilces amatierteātra režisore Regīna Deksne raksturo noskaņu kolektīvā mirkli pirms svētkiem. Tajā pulsē ne tikai satraukums un liela rosība trīsreiz nedēļā pa četrām stundām mēģinājumos, bet arī gandarījums par desmit gados iestudētajām 15 lugām, panākumiem «Gada izrādē 2009», spēju «saāķēties» kopā un apzināties varēšanu.Prieks par atbalstītājiemRežisore stāsta, ka jubilejas izrādi, kurā satīrisk stāstīts par vīriešu neizlēmību ģimenes dibināšanā, izvēlējies pats kolektīvs. «Pirms gada iestudējām psiholoģiski diezgan smaga žanra darbu – Leldes Stumbras «Svētdienas vakaru». Tagad gribējām kaut ko vairāk atpūtai, lai jestrāk un jautrāk. Šajā lugā varam arī paskatīties uz sevi no malas un pasmaidīt,» teic R.Deksne, pauzdama gandarījumu par plašo atbalstītāju loku, lai jubilejas pasākums izdotos godam. Viņu vidū ir Jelgavas lauku partnerība «Lielupe», par kuras projektu konkursa piešķirtajiem līdzekļiem amatierteātris pašuvis apmetņus, izgatavojis afišas un programmiņas, kā arī sarūpējis piemiņas pildspalvas ar teātra logo. Ierodas arī no blakus pagastiemTas bija 2000. gada 10. marts, kad Vilces tautas nama tā saucamajā «dīvānu» telpā, kas patlaban pārtapusi par grimētavu, sapulcējās septiņi spēlēt gribētāji. Četri no viņiem – Odeta Jaroša, Viktors Kuļiks, Sandra Grava un Aiva Ozoliņa – joprojām spodrina aktiermākslu Vilces amatierteātrī. «Biju tikko beigusi režisoru skolu. Pilna jaunām, svaigām idejām. Gribēju pamēģināt, ko varu, un kur tad vēl, ja ne dzimtajā miestiņā,» atceras Regīna, atklādama, ka pa teātra «otrā plāna» durvīm desmit gadu laikā izgājuši 39 spēlēt gribētāji, bet līdz skatuvei ar savu darbu tikuši 36. Patlaban trupu veido 20 aktieru – pārsvarā vietējo. «Kad sākām, brauca arī rīdzinieki, kuriem bija kāda saistība ar Vilci. Viņu teātrī vairs nav, bet, piemēram, Nelda Ķikute jau deviņus gadus braukā no Jelgavas. Aktieri ierodas arī no blakus pagastiem.»Spēlēja jau pirmskara Latvijas laikā«Amatierteātris ir domubiedru grupa. Sevišķi laukos. Sava veida elite, kur viņi grozās, apmainās domām un viedokļiem,» teic režisore. Viņa piebilst, ka aktieru rindās neesot neviena bezdarbnieka. Tie, kas skrienot un darbojoties, arī nemitīgi vēloties sevi pilnveidot citās jomās. Piemēram O.Jaroša stāsta, ka teātris viņai dod iespēju izdzīvot dažādas dzīves. «Atnākot uz tām četrām stundām, nokļūstu pavisam citā pasaulē. Nemaz nemanu, kā mēģinājumā paiet laiks. Patīkami būt visiem kopā,» teic Odeta, kura ikdienā strādā Vilces degvielas uzpildes stacijā. Savukārt A.Ozoliņa atzīst, ka aktiermāksla palīdz skolotājas darbā. Aiva ne tikai spēlē, bet arī beigusi režisoru apmācību un vada dramatisko pulciņu skolā, savā ziņā ejot vecmāmiņas pēdās. «Vilcē teātris bija arī pirmskara Latvijā, kur viņa Roberta Goda vadībā spēlēja. Mums mājās saglabājušās bildes no iestudētajām lugām. To skaitā bija arī lielformāta izrādes, piemēram, «Zaļā zeme». Vilces teātri brauca konsultēt pats Eduards Smiļģis,» zina stāstīt A.Ozoliņa.Dramaturģijas meklējumos«Kad piedalāmies skatēs, teic, ka mums vairāk ir raksturlomu spēlētāju. Īpaši vīriešu. Varbūt tāpēc, ka vairāk esam ņēmuši šādas izrādes. Ar raksturlomu arī vieglāk strādāt un radīt daudz interesanta,» atzīst R.Deksne, piebilzdama, ka amatierteātrī tāpat ir daudz epizožu aktieru. «Uz atsevišķām izrādēm aicinām arī viesaktierus. Piemēram, pie mums spēlējusi Ilze Bleive no Bērvircavas, kura Zemgales novada reģionālajā skatē tika atzīta par labāko gada aktrisi,» stāsta režisore, tāpat slavēdama savus aktierus. Pērn ar L.Stumbres lugu «Svētdienas vakars» Vilces amatierteātris tika izvirzīts uz Latvijas amatieru teātru iestudējumu skati «Gada izrāde 2009», kurā guva labu panākumus. Tāpēc tika uzaicināts spēlēt Latvijas amatierteātru salidojumā Balvos. «Tas bija mūsu vislielākais prieks, kas sildīja sirdis. Aktierim jau nav lielāka novērtējuma kā skatītāju aplausi un apziņa, ko viņi spēj,» teic R.Deksne.Raugoties tuvākajā nākotnē, režisore atzīst, ka patlaban atrodoties piemērotas dramaturģijas meklējumos. «Gribas, lai tā būtu ar garšu,» viņa atklāj, piebilzdama, ka ziema un arī vasara, visticamāk, paies viesizrādēs, lai «uzpucētu» «Precību drudzi». «Izrāde jau nekad nav gatava, bet kļūst tikai padziļinātāka un interesantāka. Tas ir organisks process, kas atkarīgs no katras nianses. Kā kopā «saāķējamies», kādu noskaņu atnesam, kā jūtamies,» atzīst režisore.
