Nākamgad strādājošos sagaida mazliet lielāki ienākumi, taču arī lielāki izdevumi. Savukārt darba devēji no izmaiņām nodokļu sistēmā pagaidām var justies pasargāti, jo jau tā bargā sociālā nodokļa daļa, kas jāmaksā viņiem, netiks kāpināta. Politiķu šoreiz paveikto varētu ja ne apsveikt, tad vismaz negānīt gan. Valdība spērusi platu soli, lai nodokļu slogu no darbaspēka pārceltu uz patēriņu, maksimāli sargājot iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka no mūsu algas valsts un pašvaldība paņems mazāk un maciņos paliks par pāris latiem lielāka alga. Medaļas otra, ne tik patīkamā puse ir tā, ka, augot pievienotās vērtības un citiem nodokļiem, lielāki būs arī mūsu tēriņi. Tātad vairāk nodokļos maksās tie, kas dzīvo lielos mājokļos ekskluzīvās vietās, brauc ar dārgiem autiņiem un veikalos atstāj pieklājīgas summas. Diemžēl manī nav ilūziju, ka šīs izmaiņas uzreiz gaisinās to ēnu ekonomikas miglas zonu, ko ar vai bez sirdsapziņas pārmetumiem uzņēmēji un darba ņēmēji sabiezinājuši pēdējo pāris gadu laikā. Mēs līksmojam, ka daļu algas saņemam aploksnē, nemaksājot sociālo un ienākuma nodokli. Mums ir prieks, ka lētāk gaļas gabalu varam nopirkt no ražotāja, kas iebrauc pagalmā, jo tā nesamaksājam PVN. Pašsaprotami liekas pie kaimiņa dabūt bezakcīzes cigaretes. Un mūs nesatrauc, ka auklīte par algu vai dzīvokļa saimnieks par īri nenomaksā ienākuma nodokli. Tik forši taču apčakarējam valsti! Pareizāk to būtu saukt par zagšanu. Tā mēs nozogam iespēju skolotājai, policistam un medmāsai tikt pie lielākas algas. Arī bērnu pabalstus paši sev no nākamā gada vidus. Toties uzdāvinām sev lielāku PVN, nodokli par mājokli, mašīnu un elektrību.
