Padomju laika pieminekļi vēl šodien raisa pārdomas un atmiņas.
Padomju laikā gandrīz visās Latvijas pilsētās atradās Krievijas impērijas revolūcijas vadonim Ļeņinam veltīti pieminekļi. Pēckara Jelgavā tādi bija trīs. Pirmajos pēckara gados apmēram tajā pašā vietā, kur mūsdienās, akmenī un metālā atveidots, stāv cilindru uzlikušais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste, atradās piemineklis Ļeņinam un diktatoram Staļinam. Pirmais akmens tēlā sēdējis, otrs – it kā pienācis klāt, stāvējis kājās. Padomju līdera Ņikitas Hruščova politiskā atkušņa laikā, kad Staļina režīmu sāka kritizēt un no cietumiem un izsūtījuma atgriezās represētie, šo pieminekli demontēja. Uz postamenta – kukurūzaJelgavnieks Valdis Āboliņš atceras, ka reiz sešdesmito gadu sākumā uz tukšās pieminekļa pamatnes, kurai garām gāja studentu ceļš uz mācībām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas apdzīvotajā pilī, slepus bija nobērtas vairākas saujas ar kukurūzas graudiem. Tas bija protests pret Hruščova valdības īstenoto lauksaimniecības politiku, kas bija zīmīga ar pārmērīgu kukurūzas audzēšanas propagandu. Valsts drošības komiteja ar savu slepeno aģentu tīklu sāka izmeklēšanu, tomēr graudu bērējus neatrada. Taču Ļeņina – Staļina pieminekļa postaments nepalika tukšs. Tas vēl ilgi kalpoja par pamatni pilsētas goda plāksnei, kur tika novietotas dažādās profesijās labāko darba darītāju fotogrāfijas. Lai nokļūtu šajā galerijā, ar izciliem sasniegumiem darbā vien nepietika, vajadzēja būt arī kaut cik politiski tīrai biogrāfijai un komunistiskās partijas biedra kartei. Ar slapju lupatu pa pliko pakausi Nav īsti zināms, kad tika uzstādīts nelielais, dzelzceļa stacijas apkopējai ar slapju lupatu viegli apkopjamais Ļeņina piemineklis, kas atradās apmēram tajā pašā vietā, kur tagad ir Lāčplēsis. Taču, iespējams, tas tur nostāvēja līdz pat 1974. gadam, kad pilsētas centrā tagadējā Hercoga Jēkaba laukumā tika atklāts Oto Kalēja veidotais Ļeņina piemineklis. Gar to tad gadus piecpadsmit 7. novembrī kārtējā boļševiku puča gadadienā un 1. maijā, darbaļaužu solidaritātes svētkos, pūtēju orķestru pavadībā maršēja garām rūpnīcu, skolu un iestāžu kolektīvi. «Man šis piemineklis galīgi nav palicis atmiņā. Taču Kalējs bija labs meistars, kurš neprofesionāli diez vai vispār spēja veidot. Protams, tas bija oficiāls piemineklis, uz kuru skatās nevis kā uz mākslas darbu, bet konstatē, ka tas ir. Atceros, ka palika neīstenots jaukais arhitekta Ermena Bāliņa projekts Jelgavas Ļeņinu novietot uz ļoti zemas pamatnes, tuvāk publikai. Taču radās pretargumenti, ka tādējādi huligāni pieminekli aprakstīs, un, galu galā, tas tika pacelts virs augsta postamenta,» stāsta tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga. Iesita un aizbēga no LatvijasĻeņina pieminekli Jelgavā noņēma drīz pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās. Jelgavnieks Māris Matrevics, tolaik Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) students, atceras, ka aktīvais atmodas darbinieks, diemžēl jau aizsaulē aizgājušais Edijs Putnieks toreiz organizējis brīvprātīgos kārtības sargus, kas nodrošinātu ceļamkrāna piebraukšanu pie pieminekļa. Interfrontiešu bariņš nācis protestēt, un viņu līderis Gmiraks pat esot gūlies zem autokrāna riteņiem un emociju karstumā M.Matrevicam iesitis pa seju. Kad Latvijas Republikas Prokuratūrā par to ierosināta lieta, sitējs nolēmis emigrēt uz Austrumiem. Rakstos nav atrodamsLīdz 1992. gadam pie tagadējās Spīdolas ģimnāzijas, kuras ēkā padomju laikā darbojās vietējā kompartija, atradās granīta piemineklis ar bistēm revolucionāriem Augustam Arājam-Bērcem un Jānim Šilfam-Jaunzemam. Pirmais – mūsu novadnieks no Bramberģes, rakstnieks, kura daiļdarbu izlasi šodien piedāvā internetā. Par otro nav ziņu, ka viņam būtu kāds sakars ar Jelgavu. 1983. gadā izdotajā Latvijas Padomju enciklopēdijā, kur uzskaitīti tā laika pieminekļi Jelgavā, par šo nav ne vārda. Rakstos nav minēts arī piemiņas akmens pils parkā Jelgavas strādnieku bataljonam un tās komandierim Kārlim Ulpem. Toties LLU muzeja fondos saglabājusies plāksne, kas liecina, ka 1941. gada jūnijā, iebrūkot vācu nacistu karaspēkam, Jelgavu atstāja komunisti un viņu atbalstītāji, kas izveidoja strādnieku bataljonu. Vienība izcīnīja smagas kaujas Igaunijā. Tur krita bataljona komandieris, kas pirms tam padomju okupācijas laikā bija strādājis par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas saimniecisko prorektoru. Sākoties atmodai, no akmens tika noņemta plāksne, kas pēc V.Āboliņa teiktā, «ēst neprasa» un tagad glabājoties augstskolas muzeja fondā. Deviņdesmito gadu beigās turpat parkā zemē tika ierakts laukakmens. Diez vai karš turpināsVēl aizvien padomju ideoloģiju nesošus piemiņas zīmes var atrast laukos. Elejas šosejas devītajā kilometrā dzelzceļa pusē atrodas akmens, kas iezīmē kaujas vietu, kur 1944. gada jūlijā, iekarojot Jelgavu, cīnījās Padomju Savienības varoņa Grigorija Galuzas vadītais bruņuvilciens. Piemiņas vieta parasti ir apkopta, dažkārt tur redzami ziedi. Platones pagasta pārvaldes vadītājs Vladislavs Pogožeļškis stāsta, ka par šo pieminekli rūpi tur daži vēstures entuziasti, kas noskaņoti Kremļa virzienā. Kolēģes no laikraksta «Novaja gazeta» teic, ka nesen bijis gadījums, kad kāds no padomju kara varoņu godinātājiem sūdzējies, ka marmora plāksne apšaudīta. Žurnālisti gan secināja, ka drīzāk tu vainīgs laika zobs. Šovasar, pētot Ozolnieku novadu, vēsturnieks Aigars Stillers Sidrabenes pagasta Pelūdēs, kas atrodas kādus piecus kilometrus aiz Emburgas, uzgāja piemiņas plāksni tur dzimušajam un traģiski jaunam mūžībā aizgājušajam revolucionāram, marksistam Jānim Pelūdem. Izcili spējīgais zemnieka dēls eksterni bija absolvējis Tērbatas Universitāti, strādājis par advokātu, tiesās aizstāvējis revolucionāro cīņu biedrus. Viņa bēres Emburgā izvērtušās par masu demonstrāciju pret cara patvaldību. Līdzīgi pie dzimtajām mājām Elejas pagastā piemiņas zīme ir Robertam Pelšem (1880 – 1955) – revolucionāram, padomju laika kultūras un izglītības darbiniekam. Viņa vārdā padomju laikos bija nosaukta Elejas vidusskola. Bērnu acu priekšā1886. gadā dibinātās Garozas pamatskolas priekšā atrodas simts gadu jubilejas akmens, kuram piestiprināta plāksne, ka tur mācījies revolucionārs Jūlijs Daniševskis (1884 – 1937). A.Stillers atzīst, ka, 1919. gadā darbojoties Padomju Latvijas valdībā, viņš organizējis terora aktus. Savukārt baznīcas vēsturnieki min, ka nežēlīgs viņš bijis Latgalē pret garīdzniecību. Aizsaulē aizgājusī skolotāja, vēsturniece Albīne Račinska grāmatā «Lielupei līdzās» raksta, ka 1905. gadā traģiska pārpratuma dēļ soda ekspedīcija nošāvusi Garozas krodzinieku Ādolfu Daniševski. No Ozolnieku novada nākušais Saeimas deputāts Guntis Rozītis uzskata, ka J.Daniševskim veltīto plāksni no skolas jubilejas akmens vajadzētu nokalt nost. Tā neiederoties vidē, kur aug bērni. Ozolnieku novada muzeja vadītājs A.Stillers piekrīt, ka to vajadzētu darīt. Taču plāksne nebūtu pēc komunistu parauga jāmet krūmos, bet gan jāpatur muzeja krājumos.
