Mūzika un pedagoģija ir Aizupes pamatskolas skolotājas Eritas Karlsones jau tīnes gados izlolota sirdslieta un dzīves aicinājums.
Ieejot Aizupes pamatskolas mūzikas kabinetā, apņem silta gaisma. Tā staro no baltās, ziediem rotātās sienas un jaucas kopā ar dienasgaismas spuldzēm, kliedējot pēcpusdienas rudenīgo drūmumu un atklājot radošo kārtību klasē. «Viss vēl nav pabeigts, jo katram sīkumam neatliek laika. Metodiskos materiālus lielākoties veidoju pati, lai bērniem varētu vieglāk iemācīt mūzikas teoriju. Tam jāmeklē mūsdienīgi un praktiski paņēmieni,» pārliecināta klases saimniece Erita Karlsone, nostājoties uz nošu līnijām. Jā, tās izvietotas uz grīdas, lai skolēniem būtu vieglāk saprast, kur «dzīvo» fa un sol. Arī baltā siena tapusi, lai varētu labāk iemācīt. «Pārsvarā stundās izmantoju videoprojektoru. Sapratu, ka man nepatīk krāmēties ar ekrānu. Labāk pa visu sienu!» teic skolotāja. Ja būtu viņas griba, soliem tiktu pielikti ritenīši. Lai varētu aši pastumt malā un iet rotaļās.Latiņu liek augstu«Mūzikas mācības mērķis ir sagatavot bērnus dalībai amatierkopās. Tomēr ļoti svarīgi viņiem neatņemt muzicēšanas prieku, par ko daudzi skolotāji diemžēl piemirst,» pārliecināta Erita Karlsone, kurai izpratne par mūzikas mācīšanu bieži vien sniedzas pāri oficiālajiem stundu plāniem, pedagoģiskajai sistēmai un kārtībai. Protams, mācību process skolā vienmēr būs pirmajā vietā, tomēr liela loma ir mākslinieciskajam un radošajam. Eritas gadījumā – arī «popsīgajam» un mūsdienīgajam. «Vienmēr pastāvēšu uz to, ka arī mazajās lauku skolās jābūt korim, ansamblim un deju kolektīvam, ka jāspēj iestudēt kvalitatīvus pasākumus. Beidziet čīkstēt, ka kaut ko nevar!» uzsver enerģiskā skolotāja. Paralēli mūzikas stundām viņa skolā vada divus korus, trīs ansambļus, kā arī organizē ārpusstundu dzīvi. «Mācību gada laikā pie mums notiek 25 pasākumi. Lielākoties tajos dzied aptuveni 70 no 220 skolas bērniem, kas piedalās pulciņos, jo pasākumiem liekam augstu latiņu. Taču Ziemassvētkos un Mātes dienā mans mērķis ir, lai uz skatuves uzkāptu pilnīgi visi audzēkņi, lai viņi piedzīvotu šo izjūtu. Mazā skolā jādod tāda iespēja,» uzskata Erita Karlsone, kura darbu un skolu pilnībā sauc par savu.«Protams, bijuši dažādi piedāvājumi, tomēr esmu palikusi Aizupē. Laikam šīs vides, bērnu un vecāku dēļ, tāpēc, ka degam vienam mērķim. Mums arī ir svarīga atšķirības zīme – interešu izglītība un šie pasākumi, kurus mēģinām veidot, lai sniegtu skatītājiem baudījumu,» teic jaunā skolotāja.Noticēja septiņpadsmitgadīgajaiErita Karlsone ceļu uz Aizupes pamatskolu atrada pirms deviņiem gadiem. «Vienu dienu, Jelgavas Mūzikas koledžas bibliotēkā mācoties eksāmenam, latviešu valodas skolotāja iedeva man telefona numuru un teica: «Zvani! Viņi meklē mūzikas skolotāju. Nezināju, ka tāda skola te vispār ir. Piezvanīju, atbraucu, un toreizējā direktore Klāra Stepanova man, septiņpadsmitgadīgajai, noticēja. Mācījos 3. kursā un sāku strādāt ar piecpadsmitgadīgiem jauniešiem. Tas bija ļoti interesanti, bet arī mulsinoši. Bērni nodarbībās vēra vaļā durvis, lai skatītos, kas ieradies. Pazina mani no tām aktivitātēm, kurās piedalījos. Tajā laikā dziedāju grupās «Ceturtais elements» «VIA meitenes», piedalījāmies Eirovīzijas nacionālajā atlasē,» atceras Erita. Pirmajā darba gadā viņa vadījusi pulciņus, bet mūzikas stundas – dziedātājs Juris Vizbulis. Taču drīz vien visa skolas mūzikas «saimniecība» nonākusi jaunās skolotājas rokās. Pedagoģijas un vadības augstskolas laikā to gan nācās dalīt ar citiem kolēģiem. Visam nepietika spēka un laika.Paraugs – Dace ReinikaAr saspringtu darba grafiku Erita Karlsone sastapās jau koledžas laikā. «Draudzības, iespēju, muzicēšanas un pedagogu ziņā tas man bija viens no skaistākajiem laikiem. No rīta mācības, vakarā līdz teju pusnaktij mēģinājumi. Un tā katru dienu. Piektdienās un sestdienās koncertējām. Visa nedēļa pagāja vienā ritmā,» stāsta Erita, kura starp skatuves mākslinieces un pedagoģes darbu tomēr izvēlējās pēdējo. Liela loma šajā izvēlē bijusi Dacei Reinikai, kura meitenei Brigaderes pamatskolā pasniegusi mūziku. «Pati esmu no Tērvetes. Mācījāmies kopā ar Lauri Reiniku, viņa māsu Rūtu un visām tām meitenēm, ar kurām kopā dziedājām grupās. Lauris bija vecāks un jau mācījās Jelgavā kordiriģēšanu. Laura mamma prata arī mani iedvesmot uz šādu soli. Ļāvos tam, jo vēlējos. Jau skolas laikā zināju, ka gribu būt skolotāja. Dace Reinika man ir ļoti liels paraugs profesijā,» atzīst Erita. Profesionālajā ziņā pateicības vārdus viņa velta Jelgavas novada Izglītības pārvaldes speciālistei un kora «Asni» diriģentei Anitai Lieknai, kura daudz palīdzējusi orientēties pedagoģiskajā vidē.Deg par projektu «Dzirdi, Latvija!» Lai arī svaru kausi svērās par labu skolai, skatuves vilinājums Eritai bijis nemitīgi līdzās. «Man bija diezgan lielas problēmas ar balsi. Pārpūlēta – kā jau strādājot skolā. Nodomāju, ja nav lemts dziedāt uz skatuves, tad nav. Taču ik pa laikam nāk piedāvājumi, par kuriem esmu ļoti priecīga. Gribas kaut ko vēl pierādīt sev. Patlaban kopā ar Uldi Timmu un Jelgavas Tirkīza kora dalībniekiem darbojamies projektā «Dzirdi, Latvija!». Tajā visā ļoti degu, jo projekts ienesis manā dzīvē azartu un vēlmi darīt tālāk,» atzīst Erita, kurai nav svešas izdegšanas izjūtas un radoši meklējumi. Spēku turpināt dodot bērnu smaidi, kolektīva atbalsts, ģimene, draugi. Arī Ozolnieku amatierteātris, kur viņa spēlē, tējas vakari sveču gaismā ar savējiem, pastaiga pa Tērveti vai dzimto pusi – Cēsīm. Labs kino. Miera un klusuma baudīšana. Viedoklis Inga Jansone, Aizupes pamatskolas direktore Ja runājam par izcilību, manuprāt, Erita Karlsone ar savu darbu, aizrautību, personisko piemēru, īpašo attieksmi pret skolu un bērniem ir tuvu tam. Skolēniem viņa ir ļoti liela autoritāte. Ne velti no mūsu skolas viņi Eritu izvirzījuši šā gada Jelgavas novada «Gada skolotāja» nominācijai, kaut Erita ir stingra un prot izveidot attiecības ar bērniem tā, lai tās nekļūtu pārāk familiāras. Viņa ir ļoti laba mūzikas skolotāja un kolēģe, tomēr pāri visam jāizceļ Eritas prasmes organizēt un vadīt pasākumus, kas ir viņas odziņa un pērle. Kaut parasti iepriekš pārrunājam scenāriju, visu nemaz nevēlos zināt, lai varētu gūt māksliniecisku baudījumu. Eritai novēlu nepiedzīvot izdegšanas sindromu, nepazaudēt degsmi un īpašo saikni ar skolu, bērniem un viņu vecākiem.
