Uldis ir vīrietis ap 35. Līdz šim valsts par viņu priecājās. Kāpēc? Jo viņš daudz ko var – Uldis strādā, maksā nodokļus, nedzer (gandrīz), ir nodibinājis ģimeni un pat nesit savu sievu. Vēl vairāk – viņam ir trīs gudri bērni, par kuriem viņš rūpējas. Kurā brīdī valstij Uldis pārstāja patikt? Tad, kad nolēma, ka viņam kā daudzbērnu ģimenes tēvam no šīs valsts pienākas tas, ko pati valsts viņam apsolījusi.
Bilde ir, skaņas nav Bērnu tiesību aizsardzības likumā teikts – «valsts un pašvaldība atbalsta ģimeni, it īpaši daudzbērnu ģimeni, un sniedz tai palīdzību». Ieviešot jēdzienu «daudzbērnu ģimene», tika sludināts, ka «pašvaldības, ievērojot savas budžeta iespējas, varēs noteikt konkrētus atvieglojumus daudzbērnu ģimenēm savos saistošajos noteikumos». Likuma grozījumu autori sita sev pa krūtīm un uzsvēra, ka «šādu definīciju nepieciešams pieņemt, lai sāktu mērķtiecīgas valsts atbalsta politikas izstrādi, nepieļaujot šo ģimeņu dzīves apstākļu pasliktināšanos un sociālo atstumtību. Turklāt īpaši atbalsta pasākumi, kas veicinātu trešo, ceturto un vairāk bērnu ģimenē dzimstību, sekmētu demogrāfiskās situācijas uzlabošanos valstī».Kāda tieši palīdzība un atbalsts pienākas daudzbērnu ģimenei, īsti tomēr nebija skaidrs. Tāpēc Uldis izšķīrās būt rīcības cilvēks un nolēma interesēties pa tiešo Labklājības ministrijā (LM). Iesākumā Uldis zvanīja. Zvans un vēlme pieteikt vizīti ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamentā izraisīja apjukumu. Klausules fonā Uldis dzirdēja, kā telpā izskan izmisīgs jautājums: «Eu, kurš tiksies ar daudzbērnu tēvu?» Tomēr izdevās vienoties par tikšanos ar vecāko referentu. Jaunais vīrietis acīmredzami nebija gatavs sniegt konkrētas atbildes uz konkrētiem jautājumiem. Piemēram, «kādas prioritātes ir daudzbērnu ģimenei?» viņš sāka gari un plaši stāstīt, kā jēdziens ticis visādi «bīdīts», ka «valstī ir grūti laiki» utt. Pēc viesošanās ministrijā Uldis saprata, ka cīņā par iespēju uzzināt un iemantot likumā paredzēto palīdzību nenāksies viegli. Tāpēc, ka valsts, šķiet, pat īsti nezina, cik tai ir šādu ģimeņu, cik tajās ir bērnu un kas tad viņiem īsti apsolīts. Tika minēts, ka Latvijā esot vairāk nekā 70 000 daudzbērnu ģimeņu. Hmm, pērn Latvijā bija 310 311 iedzīvotājs «līdz darbspējas vecumam», tad daudzbērnu ģimenēs auga vismaz 210 000 bērnu – tas, ir 2/3 no visiem bērniem!? E-pasta sarakstē LM sabiedrisko attiecību speciāliste Liene Užule Uldim pavēstīja, ka «nav pieejama precīza statistika par daudzbērnu ģimeņu skaitu Latvijā, tomēr var apgalvot, ka valstī ir aptuveni 26 500 daudzbērnu ģimeņu (ar trīs un vairāk bērniem), kurās aug aptuveni 38 800 bērnu». Kā tad veidojas šī statistika, jo pēc šiem datiem daudzbērnu ģimenē Latvijā ir vidēji 1,46 bērni… Priekšrocības, kas nemaz nav priekšrocības Pēc kāda laika Uldis saņēma oficiālu rakstisku atbildi no LM par valsts solīto «daudzbērnu ģimeņu atbalstīšanu». LM valsts sekretāra Ringolda Beinaroviča parakstītajā atbildē teikts, ka «viens no atbalsta veidiem daudzbērnu ģimenēm valstiskā līmenī ir noteikts ģimenes valsts pabalsts par katru apgādībā esošo bērnu». Beinaroviča kungs laikam nav skatījies, ka šis pabalsts attiecas uz visām ģimenēm ar bērniem, bet Ulda jautājums bija konkrēti par daudzbērnu ģimenēm. Beinaroviča kungs pie daudzbērnu ģimeņu prioritātēm minēja arī nodokļu atlaides – tas nekas, ka tās ir visām ģimenēm ar bērniem (ne tikai daudzbērnu) par katru bērnu. Vienīgais, daudzbērnu ģimenes vecāki var prasīt savam darba devējam trīs papildu apmaksātas atvaļinājuma dienas, taču šis punkts jau pasen kā iekļauts Darba likumā… Pēc komunikācijas ar ministrijas darboņiem Uldis saprata, ka šāda tāda palīdzība daudzbērnu ģimenēm ir arī pašvaldību kompetencē. Ministrija un valdība dodot tikai norādījumus un ieteikumus, bet lēmums jāpieņem katrai pašvaldībai atsevišķi. Uldis zvanīja uz Rīgas Domi. Pēc «futbolēšanas» no vienas nodaļas uz citu, no viena telefona uz otru pēc ilgākām sarunām noskaidrojās, ka par šo jautājumu būtu tiesīgs runāt Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdis Leonīds Kurdjumovs (SC). Kurdjumova kungam bija liels pārsteigums no Ulda uzzināt, ka valsts devusi kaut kādas norādes un ieteikumus saistībā ar daudzbērnu ģimenēm. A dokumentiņu? Uldim nācās vilties vēl vienā «sīkumā» – valstī oficiāli ieviests «daudzbērnu ģimenes» jēdziens, taču apliecināt savu statusu šīs ģimenes nevar! Kaut kāda to uzskaite vienkārši neeksistē, un tām nav paredzēts nekāds šo oficiālo statusu apliecinošs dokuments. LM gan taisnojās, ka tas plānots, bet «valstī esot krīze»… Pēc apmēram divu mēnešu staigāšanas pa LM un Rīgas Domi, runāšanas ar ierēdņiem Uldis konstatēja, ka normālā darbā strādājošam rīdziniekam ir šādas daudzbērnu ģimenes priekšrocības: valsts līmenī viņš var prasīt trīs papildu atvaļinājuma dienas (bet vai iedos?), Rīgā lētāk braukt sabiedriskajā transportā. Taču bērniem nekāda palīdzība nav paredzēta – ne skolā, ne bērnudārzā, ne dažādos pulciņos. Uldis ir interesējies, kur un kā viņš var izmantot savu daudzbērnu ģimenes statusu. Atklājās – ir vairāki muzeji, kuros šīm ģimenēm ieeja ir bez maksas vai lētāk, taču ierēdņi to nemaz nezināja. Un katru reizi, kad Ulda kuplā ģimene vēlēsies apmeklēt muzejus, viņam līdz jāņem mapīte ar visiem nepieciešamajiem dokumentiem – laulības apliecību, pasēm un bērnu dzimšanas apliecībām, jo citādi pagaidām savu statusu viņš pierādīt nevar. Uldis ir dusmīgs. Viņš apsolījis to visu tā neatstāt un vajadzības gadījumā vērsties arī Satversmes tiesā.
