Miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība. Pāris tūkstošgadu veca atziņa par lietām, kas kustinot šīs pasaules sviras. Kā gaiss, ko elpojam, un savādāk nevaram, jo tāda ir mūsu programmatūra.«Gribu, vajag, man!» sākas ar pirmo kliedzienu laika un telpā. Pirmkārt, lai izdzīvotu. Kā citādi, lai mamma uzzina par mazuļa tukšo vēderu, aukstumu un slapjo dibenu. Tāpēc bļaujam rītā, vakarā, pusdienlaikā un pārējās desmitgadēs, tā arī nepamanīdami, ka gribēšana sen pārsniegusi izdzīvošanas līmeni. Ierunājusies miesa un acis.Uzminiet, kas ir mana piecgadnieka Ziemassvētku dāvanu sarakstā. Nedomājat taču, ka alvas zaldātiņi, naģene un kabatas nazītis, kas puikām bija aktuāli pagājušā gadsimta sākumā. Jā, pareizo atbildi atradīsiet reklāmas pauzēs televīzijā starp bērnu raidījumiem. To veidotāji precīzi zina, uz kurām pogām uzspiest. «Gribu bakuganus, gormitus un lielās Lego pilsētas,» viņš dīc, bet es savu piedāvājumu pagaidām varu «iesālīt». Manā rīcība nav tik spilgtu vizuālu un skaņas efektu, lai mazo knauķi pārliecinātu par pretējo. Laikam esmu neveiksmīga reklāmiste, bet, izrādās, arī ne sliktāka tās padotā. Kā mans piecgadnieks. Ko es dzīvē gribu? Iepirkuma grozā droši vien samesta vesela kaudze lietu, kas tur iekļuvušas kārības dēļ. Jo vizuļoja, mirdzēja, smaržoja vai vienkārši jau kaimiņam bija. Ar ko es sliktāks? Kāds salīdzinājis, ka šāda gribēšana esot kā niezēšana. Vai esi ievērojis, ka labā sajūta iestājas tikai kasīšanās brīdī? Pēc tam sūrst vai vienkārši ir truli.Dīvaini, bet lietas, kam piemīt mūžības vērtība, nemaz tā uzreiz negribas. Tās neniez un neprasās kasīt, bet vienkārši stāv blakus. Pacelsi vai ne? «Uz savas nāves gultas tu taču neprasīsi, lai atnes tavu bankas konta izrakstu, sapelnītos diplomus un zelta pulksteni, ko uzdāvināja tavā četrdesmit gadu jubilejā. Tu aicināsi mīļos cilvēkus. Lai izlīgtu un atvadītos,» reiz sacīja mana sirdsgudra paziņa. Traucoties pēc visiem tiem rimbuļiem, kruzuļiem un stāvokļa sabiedrībā, mēs ļoti bieži paskrienam garām attiecībām. Nav laika ieskatīties bērna acīs, pasēdēt ar savu mīļoto, lūkojoties zvaigznēs, ieklausīties vecmāmiņas pārdzīvojumos. Tā vietā ķeram vēju.
