Kā makšķernieku vilina ūdeņi, tā mani teātra spēlēšana. Bērvircavas amatierteātrī piedalos jau četrpadsmito gadu. Ne reizi vien esmu sev teicis: «Pietiek, nospēlēšu šo lugu, un tad miers. Bet paiet divi trīs starpsezonas mēneši un atkal sāk vilkt tā aktieru kopā sanākšana un jauna loma šķiet kā personīgs izaicinājums. Ņem lugas eksemplāru un mēģini iztēloties! Esmu novērojis – lai arī cik vienu lugu spēlētu, katra izrāde sanāk citāda. Katru reizi kaut ko jaunu savam tēlam pats pieliec klāt. Protams, izrādes gaitu ietekmē arī publika, kas mums ir ļoti labvēlīga – kā jau pret lauku aktieriem, kas šodien rāda savus iestudējumus Sesavas un Bērvircavas tautas namos, kur notiek Jelgavas novada amatierteātru skate. Mūsu kolektīvs rādīs režisores Vijas Zelmenes iestudēto trīsdesmitajos gados tapušo Eduarda Cālīša komēdiju «Lielos rados», kas īsumā ir vecais stāsts par patiesu jūtu pārākumu pār avantūristisku aprēķinu, un tas ir aktuāls arī mūsdienās. Pats gan, paldies Dievam, neesmu lielos parādos. Kredītu, ko ņēmu, lai dzīvoklim nomainītu logus, drīz būšu nomaksājis. Taču viens otrs kungs augstos valsts amatos gan izskatās pagalam nobažījies, kad vairāku tūkstošu latu mēnešalgu krīzes dēļ kaut drusku samazina. Kā tad varēs samaksāt par savu bankā ieķīlāto dārgo dzīvokli vai citas ekstras! Mēs laukos esam pieraduši iztikt no mazumiņa. Dzīvoju Bērvircavā divdesmit četru dzīvokļu mājā, kur visapzinīgākie komunālo maksājumu veicēji izrādās pensionāri, vecā kaluma cilvēki. Viņi varbūt nedēļā iztiek ar pieciem vai pat diviem latiem, taču par malku un komunālajiem pakalpojumiem norēķinājušies pirmām kārtām. Pavasarī atkal sākšu iet lauku darbos pie lielajiem zemniekiem, bet tagad ziemā mēs, trīs kaimiņi, paši savā mājā kurinām kopējo apkures katlu. Jāstrādā ik pēc divām diennaktīm. Tā izdevumi sanāk draudzīgāki un nav jātaisa katram dzīvoklim savs skurstenis, kā redzēts ne vienā vien lauku ciematā. Kopā ar sievu Ritu esam izaudzinājuši trīs meitas, jaunākā – Lāsma – arī spēlē teātri. Tikai tagad, kad pastarīte mācās Rīgā, viņa nevar paspēt uz mēģinājumiem. Rīgā vecākās meitas Ingas ģimenē gaidām mūsu otro mazbērniņu. Vidējā meita ar draugu strādā tirgotavā Anglijā un, kaut iedzīvojusies labi, teic, ka varētu visu pārdot un braukt mājās. Taču, kamēr Latvijā mēnesī varēs nopelnīt to pašu, ko Anglijā nedēļā, tas diez vai notiks. Taču jātic, ka būs labāk.
