«Mammīt, istabā dūmi!» pamatīgi uztraukusies un saraudājusies pie manis steidzās mazā meita. Kā tad tā? Vēl nebija pagājušas piecas minūtes, kopš iedevu viņai «labunakts» buču un cieši sasedzu, bet neko draudīgu viņas istabā nebiju manījusi. Iespējams tādēļ, ka apkures sezonai vispār raksturīgs savs aromāts un gaisa konsistence, kurā jūtama dzīvās uguns klātbūtne. Esam pieraduši.Taču meita nerimās, un tiešām – uzmanīgi aplūkojot telpu, atradām vainīgo. Melnu, izdegušu punktu sienā. Rotaļājoties bērni bija ieslēguši un tai par tuvu piebāzuši naktslampiņu. Klusi un nemanāmi bija sagruzdējusi tapete. Karstums kodis aizvien dziļāk, liekot mums izgriezt pamatīgu caurumu sienā, lai gruzdēšanu apturētu.Tajā naktī biju pārāk satraukta, lai varētu mierīgi gulēt. Bija skaudri secināt, ka ugunsnelaime atradusies rokas stiepiena attālumā. Un tieši tik tālu tā tur bijusi vienmēr!Dzīvojam platuma grādos, kur ziemā ar saules siltumu vien nepietiek. Iedarbinām citus enerģijas avotus gan siltumam, gan emocionālai labsajūtai. Vairāk gaismas, uguns krāsnī, elektrisko sildītāju, sveču liesmu tumšajās pēcpusdienās, adventes vainagos un drīz vien eglītēs, bieži vien aizmirstot, ka šī enerģija ir stiprāka un viltīgāka par mums. Maza neuzmanība, un tā aiziet «pakulās», ko katru gadu apliecina ugunsnelaimju un bojāgājušo statistika. Izņēmums nav arī šī tikko sākusies apkures sezona, kas dzēsusi bērna dzīvību un sadedzinājusi iedzīvi.Ko esmu darījis, lai ar maniem mīļajiem nekas tāds neatgadītos? Protams, visu nevar paredzēt, tomēr ticu, ka ļoti daudz atkarīgs arī no mums. Elementārs veselais saprāts, piesardzība, iztīrīti skursteņi un, galu galā, dūmu detektori. Sargāsimies!
