Iestājies ilgi gaidītais sals, un atnākusi ziema ar saviem priekiem. Atceros senos gadus, kad pirmo ledu Jelgavā izmēģinājām pils kanālītī. Sameklējām savas slidas, kas bija gandrīz katram, un kopā ar mazajiem brāļiem un māsām, kas laidās ar ragaviņām no pagraba jumta, katru pēcpusdienu devāmies uz Pils salu. Nebija ilgi jāgaida, kad visus slidotājus par minimālu samaksu aicināja slidotavas ar elektrisko apgaismojumu, ģērbtuvi, ledus krēsliem un mūziku. Tās atradās uz Lielupes ledus, Aizsargu parkā, pie 15. Maija skolas un 3. Jelgavas kājnieku pulka teritorijā Vašingtona prospektā. Izvēle bija liela. Katrs centās izmantot sev tuvāko slidotavu. Visus slidotājus kopā aicināja karnevāli un ātrumsacīkstes, kas notika ikvienā slidotavā, jo visi bija sajūsmā par mūsu A.Bērziņa panākumiem un centās parādīt arī savu prasmi. Slēpošanas priekiem izmantojām Lediņu kalnu, kur dažs labs pat salauza savas slēpes. Bieži slēpojām pa mežu stigām un ceļiem, jo nebija transporta un iespējas aizbraukt uz labākām vietām.Tagad vairs nevar redzēt jauniešus ar slēpēm, slidotājus publiskās slidotavās Jelgavā, kas, tāpat kā senāk ir skolēnu un studentu pilsēta. Ledus haļļu apmeklējums ne katram iespējams. Tādēļ man žēl jauno paaudzi, kam liegti ziemas, bet it sevišķi slidošanas prieki. Slēpošanai vajadzīga tikai pašu vēlēšanās, lai cigareti rokās nomainītu slēpju nūjas.Ierīkot slidotavu uz Lielupes daļēji traucē tās uzplūdi atkušņos. Bet darbīgas rokas un interesi gaida Valsts ģimnāzijas sporta laukums, kuru iekļauj sēta un kur ir visas iespējas ierīkot publisko slidotavu. Tas pats sakāms par pārējām Jelgavas skolām. Ar zināmu skaudību esmu lasījis par slidotavām, kas izveidotas pat mazākās pilsētās nekā Jelgava. Ceru, ka jelgavnieki sekos šiem piemēriem.
