Nāk pavasaris, un pircēji staigā pa tirgus laukumu, cerot starp daudzajiem importa āboliem ieraudzīt arī kādu Latvijā augušu sārtvaidzi, lai papildinātu ziemā izsīkušos vitamīnu krājumus.
Nāk pavasaris, un pircēji staigā pa tirgus laukumu, cerot starp daudzajiem importa āboliem ieraudzīt arī kādu Latvijā augušu sārtvaidzi, lai papildinātu ziemā izsīkušos vitamīnu krājumus. Pagaidām tas izdodas reti.
Kāpēc tā? Vai Latvijā pēkšņi būtu iestājies cits klimats, un āboli šeit vairs neaug? Varbūt latvju bāleliņi, citvalstu eksotiskos gardumus atēdušies, aizmirsuši, kā pašmājās ābols audzējams? Izrādās, ka gluži tā nav. Vismaz Lauksaimniecības universitātes Dārzkopības katedras vadītājs, profesors, habilitētais agronomijas zinātņu doktors Imants Gronskis ir optimists un cer, ka tuvākajā laikā ja ne kaimiņiem pogas izgriezīsim, tad vismaz būsim līdzvērtīgi konkurenti. Profesors nesniedz gatavu recepti, bet viņa domās ir vērts ieklausīties tiem, kas jau šopavasar domā sākt nopietni pievērsties augļkopībai.
Pašlaik ir sarkano ābolu laikmets
Ražošanā ir tāpat kā sportā: ja kāds ir izrāvies priekšā, tas nenozīmē, ka viņu nevar panākt vai apdzīt. Nav uzreiz jāliek sprunguļi riteņos, bet jābūt labai gribai pastāvēt pašam par sevi un varbūt arī paiet kādu solīti citam priekšā. Tas ir mūsdienīgi, un to sauc par veselīgu konkurenci.
Profesors Imants Gronskis sevi uzskata par brīvdomātāju un saviem studentiem māca, ka dārzkopībā vajadzētu ieviest jaunu nozari – etnodārzkopību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka katrai tautai ir kaut kas savs, tikai tai raksturīgs.
– Ja poļu paniem un panēm ir kas savs, visu cieņu viņiem! Bet kāpēc arī latviešiem nevarētu būt kas savdabīgs? – domā profesors.
Bet jāievēro arī laikmeta gars, jo, tāpat kā ir pasaules mode mūzikā, ēdienkartē tādai acīmredzot jābūt arī āboliem. Šobrīd modē ir sarkanais ābols. Tāpēc nereti Rīgas tirgū acis žilbst no sarkaniem āboliem kā savulaik no sarkanām tulpēm.
– Es negribu teikt, ka sarkanais ābols ir slikts, bet tas bieži vien tiek celts uz letes, lai apvestu ap stūri lētticīgu pircēju: uz tāda ābola «miesas» neredz apgrēcības pēdas. Tirgotājs ar sarkanu ābolu var apieties daudz nesaudzīgāk nekā ar citas krāsas augli. Uz gaiša ābola redzams vissīkākais bojājums, traips, skrambiņa, – apgalvo I. Gronskis.– Lai sekmīgi iekarotu tirgu, jāievēro likumsakarība, ka katrai tautai ir sava gaume, krāsu un garšas izjūta. Taču pirmām kārtām ābolam jābūt skaistam, tīrā, košā krāsā. Krāsai ne vienmēr jābūt sarkanai. Tā var būt arī koši dzeltena, zaļa. Var būt arī svītrains un lāsumains ābols.
Nākamais – garša. Dažiem pircējiem liekas, ka sarkaniem āboliem visiem tā ir vienāda. Profesors uzskata, ka šajā ziņā pašlaik grēkojam, jo ignorējam to plašo garšas spektru, kāds mums kādreiz bijis: izvēlamies ābolu tikai pēc skaistuma. Taču galvenais – lai mēs varētu izvēlēties no Latvijā audzētiem āboliem.
Poļi mums priekšā par gadiem desmit divdesmit
Tā diemžēl ir realitāte, jo viņiem zemnieku saimniecības pastāvēja arī sociālisma periodā un nebija arī sociālistisko lieldārzu. Taču tas nav galvenais iemesls, kāpēc poļi poļi ir priekšā. Viņi sāka ne tik daudz ar pundura un puspundura ābeļu stādīšanu, kā ar jau augošo ābeļu augstuma samazināšanu, lai tās varētu aizsniegt un apkopt normāla auguma cilvēks, nepakāpjoties vai arī pakāpjoties nedaudz. Tikai pēc tam sāka ievest jaunas šķirnes un pāriet uz augumā ierobežotiem kokiem. Ar to poļi ir mums priekšā. Kā panākt un aizsteigties garām? Profesors I.Gronskis uzskata, ka to var, mācoties no viņu sasniegumiem un nepieļaujot viņu kļūdas, no kurām lielākā ir trakā augu aizsardzības līdzekļu mīlestība. Polijā dārzus miglo 15 līdz 17 reižu veģetācijas periodā, bet Latvijā, lai iegūtu skaistus augļus bez kraupja un citām slimībām, pietiktu ar četriem mērķtiecīgi virzītiem miglojumiem.
Dārzkopības katedras vadītājs ir pret avangardiski noskaņotu speciālistu viedokli, ka visi kādreiz kolhozu laikā Latvijā stādītie ābeļdārzi ir jārauj ārā. Kas notiks, ja izraus, bet nejaudās iestādīt vietā? Izraut pieaugušu dārzu maksā tikpat daudz, ja vēl ne vairāk, kā iestādīt jaunu
– Manuprāt, veseli, labi saglabāti koki ir jāsaudzē, bet jāiet pa poļu rādīto ceļu – jāsamazina koka augstums. Tagad tam ir īstais laiks: kāpnes klāt un zāģē nost!– aicina I.Gronskis.
Ja nodomāts dārzu stādīt no jauna, tad noteikti jāzina, kādiem mērķiem tas tiks izmantots: ģimenei, pārstrādei vai tirgum. Ja profesors pats tagad stādītu savu komercdārzu, tad vairāk par piecām šķirnēm neizvēlētos. Izvēlēto vidū noteikti būtu ‘Belorusskaja Maļinovaja’, ‘Spartan’ un – izrādot cieņu pašmāju selekcionāriem– ‘Iedzēnu’.
Ja pielāgo veco ābeļdārzu, tad, ja kokam saknes spēcīgas un stumbrs vesels, ne vienmēr jāmeklē cirvis: potzaru bunti azotē, potējamo nazi rokā un pārpotē. Tad pēc trīs gadiem varēs ēst tādus ābolus, kādus vēlas.
Lauku tūrisms jāsaista ar dārzkopību
Par lauku tūrismu runāts daudz, bet reti kāds to iedomājas saistīt ar dārzkopību. Profesoram I.Gronskim arī šajā jomā ideju netrūkst. Viņš pašreizējiem un potenciālajiem dārzu īpašniekiem piedāvā pie dārziem ierīkot automašīnu stāvvietas, sagaidīt pircējus ar jau salasītiem augļiem vai piedāvāt lasīt pašiem. Norēķinu sistēma varētu būt dažāda – gan izsniedzot noteikta izmēra maisiņu, gan salasīto pēc tam nosverot.Vajadzības gadījumā par papildu samaksu varētu piedāvāt kāpnes vai kārti grūtāk aizsniedzamu augļu noņemšanai. Imants Gronskis cer, ka VID priekšnieks Sončika kungs pie katras ābeles nepieliks klāt kases aparātu un PVN. Katrā ziņā darījumam jābūt abpusēji izdevīgam: kā pircējiem, tā dārza saimniekam. Ja šāda veida sadarbība noritētu sekmīgi, tad pilsētnieku ģimenes varētu salasīt ne tikai augļu groziņu, bet daudzas kastes glabāšanai ziemā. Un tad vairs nebūtu jāmeklē un jādomā, kas atkal mums te ir ievests: tādi āboli, kurus pat žurkas negrauž. Žurka jau nav dumjš dzīvnieks, lai ēstu ķimizētu augli.
Nākotnē profesors noteikti redz dārzu ar ierobežota auguma kokiem, potētiem uz pundura un puspundura potcelmiem. Šādu kociņu skaits būtu 1000 līdz 1500 stādu hektārā, bet viena hektāra izmaksas – divpadsmit līdz piecpadsmit latu. Pēc gadiem pieciem tas atmaksātos, bet prasīs lielu darbu. Tāpēc šāds dārzs nav domāts slinkiem kopējiem, bet čaklo mums nav nemaz tik daudz.
Ja gribam spēkoties ar kaimiņiem, kuriem ir maigāks klimats, jārēķinās, ka dārzi var arī izsalt (pundurkoki ir sala neizturīgāki). Tāpēc vajadzīga mazliet cita pieeja – nevajag atteikties arī no parastajām ābelēm, kas potētas uz sēklaudžu potcelma. Šie koki jāstāda biezāk, lai iegūtu agrāku ražu, bet pēc 20 līdz 25 gadiem tos varētu nomainīt. Komerciāliem nolūkiem 50 līdz 70 gadu veci dārzi neder, jo jauns koks dod labāku ražu. Tam nav tik liela nosliece uz ražošanas periodiskumu, kas arī ir viens no mūsu neveiksmju cēloņiem. Jauni koki, ātrāk «apgrozoties» apritē, atdod vietu jaunām, progresīvām šķirnēm, kuras rada selekcionāri arī tepat Dobelē. Bet jārēķinās ar to, ka šķirne ar laiku noveco gan fiziski, gan morāli un tas, kas bija modē šodien, vairs nebūs modē rīt.
Jābūt kolēģa pleca sajūtai
Ja gribam ieiet lielajā tirgū, tad precei ir jābūt ne tikai labas kvalitātes, ar mērķa un tautisku ievirzi, bet svarīgs ir arī piedāvātais daudzums. Pagaidām šajā jautājumā mums vēl ir stihiska pieeja: man pieder zeme, es stādīšu dārzu, un man ir vienalga, ko darīs kaimiņš – vai audzēs kazas, vai gaļas buļļus. Bet kā ir Polijā? Tur, kur ir ābolu audzēšanas novads, visi kā uz burvja mājienu metušies uz āboliem. Arī Austrijā ir brīnišķīgs novads, kur visi stāda dārzus, darbojas attiecīgas tirdzniecības firmas, reklāma. Kāpēc viņi tā dara?
– Tāpēc, ka vajag sajust kolēģa plecu. Ja mēs šo apstākli neievērosim, Eiropā netiksim,– uzskata profesors. Latvijā jau savulaik augļkopis Jānis Kārkliņš ir izpētījis, kurā zonā augļkopībai ir vislabākie apstākļi. To vajadzētu celt gaismā, stādīt dārzus, reklamēt, propagandēt, lai citi arī tā dara, un dibināt ražotāju apvienību, kooperatīvu vai asociāciju, lai būtu domu un darba biedri, bet tomēr katrs – saimnieks savā zemē. Kāpēc vajadzīga kooperēšanās? Pirmkārt, tāpēc, lai kopīgi varētu iegādāties tehniku, kuru lieto epizodiski.
Otrkārt, iedomājieties, ka mūsu āboli iepatīkas kādam vācu kungam. Viņš atbrauc uz Latviju un vēlas tos pirkt. Bet cik var piedāvāt viens audzētājs? Trīsdesmit tonnu? Izdzirdot, ka tik maz, vācu kunga seja savilktos sāpīgā grimasē. Bet, ja šā audzētāja kaimiņš piedāvātu vēl 50 tonnu, bet trešais kaimiņš 100 tonnu, tad kungs sistu saujā un teiktu: «Das ist gut !» Un noieta problēmu nebūtu.
Ja kādu gadu ir neraža, atkal kaimiņš var palīdzēt. Bet, ja izaugtu ļoti liela raža, palīdzētu nodrošinājuma fonds, kādi ir Eiropas Savienības valstīs, samaksājot intervences cenu.
Latvijā jāatjauno arī ķiršu ražošana
Ķirši Latvijā «pazaudēti» kolhozu gados. Tie jāatjauno, jo Latvija jau izsenis bijusi ķiršu zeme. Mūsu tautas vēsture saistīta ar šo kultūru. Kāpēc gan ķiršu dārzi nevarētu atdzimt? Iedomājieties, Latvijai cauri iet VIA «Baltica», bet te – pēkšņi norāde vairākās valodās: «Braucēj, apstājies zem ķirša!» Netālu būtu pagrabiņš, kurā varētu nobaudīt Latvijas ķiršu vīnu un vēl daudz ko citu. Bet galvenais – lai nebūtu atkārtošanās. Lai eiropietis, izbraucot cauri Polijai un Lietuvai, nonācis Latvijā, nevarētu teikt: «Un te atkal tas pats poļu ābols!»
