Jelgavas atklātajā galda tenisa čempionātā 11 dalībnieku konkurencē zelta un bronzas medaļas nopelnīja mājinieki Uldis Dobriško (attēlā) un Vladimirs Rezņikovs, bet sudrabs pienācās Nikolajam Šikovam no Dobeles.
Vienlaikus šīs sacensības bija arī turnīra «Veselības dienas 2010» noslēguma kārta, pēc kuras tika apkopoti visu desmit kārtu rezultāti un apbalvoti uzvarētāji. Sacensību rīkotājs un galvenais tiesnesis Eduards Viļčaks izskaitļojis, ka turnīra desmit kārtās Jelgavā piedalījušies 44 galda tenisisti, taču kopvērtējuma ieskaitei nepieciešamās sešas un vairāk kārtas izspēlējuši 11. Pirmo vietu arī šajā turnīrā ieguvis U.Dobriško, otrajā ierindojies V.Rezņikovs, bet trešajā – baušķenieks Valērijs Bobrovņikovs.«Šie mači nav Galda tenisa federācijas reitingā, tāpēc arī neizraisa valsts spēcīgāko spēlētāju interesi,» turnīra uzvarētājs U.Dobriško neslēpj, ka vecie un nolietotie jelgavnieku galdi nebūtu arī piemēroti augstāka ranga sacensībām. Viņam šī spēle veterāna statusā esot vaļasprieks un atslodze no saspringtās kravu pavadoņa darba dienas uz dzelzceļa, turklāt kā savas pilsētas patriotam griboties arī atbalstīt E.Viļčaka centienus uzturēt galda tenisa popularitāti, kas diemžēl iet mazumā. Bet uzvara čempionātā – protams, patīkama.– Vai piedalāties arī sacensībās citviet?Esmu piedalījies arī Ziemeļvalstu veterānu čempionātos Igaunijā un tepat Latvijā, bet nupat novembra nogalē startēju Latvijas atklātajās veterānu meistarsacīkstēs Iecavā. Pilna zāle bija ar lietuviešiem. Arī viens igaunis.– Un kādi rezultāti?Uzvarot vietējo līderi Rolandu Cildermani, ar otro vietu apakšgrupā iekļuvu astotniekā. Tur gan augstāk tikt neizdevās, bet spēli par 7. – 8. vietu uzvarēju. Kā saka, bumbiņa ir apaļa – mans pretinieks no Valmieras apakšgrupā bija pārspējis nākamo čempionu, bet es viņu pieveicu spēlē par septīto vietu.– Tas acīmredzot nozīmē arī kādu vietu reitingā.2001. gadā biju sava vecuma reitingā pirmais, bet tagad vairs tam nepievēršu tik lielu uzmanību. Regulāri jau neiznāk arī trenēties. Gan darba grafika dēļ, gan tāpēc, ka braukāt uz Rīgu un kādā klubā samaksāt trīs latus par nodarbību sanāk par dārgu.– Pieminējāt apaļo bumbiņu, bet kāda nozīme raketei? Cik liela loma spēlē ir galda tenisa inventāram?Var teikt, ka liela, bet vienlaikus starptautiskā federācija dara visu, lai to mazinātu. Tā, piemēram, raketei uzlīmētās gumijas krāsa – agrāk abās pusēs tā bija vienāda, bet tagad vienā pusē noteikti jābūt sarkanai, otrā melnai, lai pretinieks var novērtēt, ar kuru virsmu tiek izdarīts sitiens. Mana nosacīti nelielā spēles slodze ļauj mainīt gumijas reizi gadā, un tad arī atvēlu savam vaļaspriekam 80 latu – katrai raketes pusei pa 40. Pirms pāris gadiem par dažiem milimetriem tika izmainīts bumbiņas standarts, līdzi atnesdams arī izmaiņas tās lidojuma trajektorijā un spēles stilā.– Vērojot lielo galda tenisa meistaru spēli televīzijā, var apbrīnot sportistu zibenīgo reakciju uz pretinieka sitienu. Kā jūs vērtētu atšķirību starp pasaules labākajiem un vienkāršu «vaļasprieka maču»?Es arī apbrīnoju favorītus. «Jūtūbā» skatos vācieša Timo Bolla spēli – kā viņš kustas, nu īsts balets pie galda! Pasaules labākie – tas nozīmē dabas dotu talantu un milzīgu darbu, par ko maksā arī lielu naudu. Bet par vaļasprieka mačiem teikšu tā: kad vienkārši bumbo viens pret otru atpūtas pēc, tad tas ir pingpongs, bet, ja bumbiņa griežas, tas jau ir galda teniss.
