Atkal kāda pretruna traucē iet uz priekšu. Psihologi tautai iemācījuši, ka problēmas vajag izrunāt. Taču klausītājam jābūt gatavam šokējošām patiesībām, jo bez ierunām tik daudzas lietas kā pašsaprotamas tiek sagaidītas kā no vīra, tā sievas, gan no pilsoņa, gan padotā. Bez ierunām arī paklanāmies, bet cik daudz paliek neizteikta aizvainojuma, neizrunātu šaubu un, galu galā, nedzimušu ideju, jo, kā zināms, patiesība dzimst strīdos. Par maz viedokļu, daudz par maz. Tā jau ir vispārzināma patiesība – ja visiem ir vienādas domas, tad, visticamāk, domā tikai viens no bara. Apnicis, ka jāizliekas tādam, kādu citi grib redzēt, – turklāt katrā sabiedrībā citādam. Vieglāk ir vēlamo uzdot par esošo – tāpat kā skaistajā jaunībā, kad otro pusīti iztēlojāmies ideālu, aizverot acis uz «blakusparādībām».Ja tiešām runātu to, ko domājam, iespējams, notiktu revolūcija, atmoda vai nez kas vēl. Tā manā ieskatā tiešām būtu īsta demokrātija, kur ne tikai drīkst jebko darīt, bet arī runāt un to izpaust, nebaidoties, ka ikviens vārds tiks uztverts personiski – kā tīšs vai netīšs uzbrukums patībai. Kas kait rietumnieku lēnajām asinīm, ka tās izvairās no drošsirdīgām izpausmēm?Vismokošāk aiz «Viss kārtībā!» izkārtnes slēpties, protams, ir «savējo» vidū. Tuvinieks tā kā tā jūt, ka kaut kas nav kārtībā – ka apmierināts cilvēks tā neuzvestos. Sakiet, vai vecākiem drīkst teikt: «Nekad neesmu jūs sapratis»? Vai viņi būtu tam gatavi, vai saprastu, un vai tas ko dotu?Atklātību un caurspīdīgumu visi it kā grib un daudzi pat deklarē, taču sabiedrība nav gatava galējai atklātībai. Vadošais tonis ir politkorektums, kaut aiz tā stāvētu sūdu čupa. Būs vien mums jāturpina piesegt savas ķecerīgās domiņas, uzturēt tālāk savu iedomāto caurspīdīgumu, jo diez vai daudzi tās mācētu izturēt. Un vai tad kādam tās tiešām interesē?! Bet vadzis var lūst. Otra iespēja ir, kā nu katrs prot, kaldināt jaunu paaudzi, kuras domas nebūs jāuzmin pēc sejas izteiksmes; kurai līdzi nevilksies divkosīgi etiķešu kalni un miljons neko neizsakošas pieklājības. Uz «How are you?» atbildi nez kāpēc negaida. Nerakstītos likumus vainosim sabiedrības liekulībā, kas nav mācīta teikt to, ko domā. Tiešums var būt ļoti pievilcīgs – par spīti tam, ka var sāpēt.
