10.un 11.decembrī «Arēnā Rīga», atzīmējot albuma «Izlase 2000 – 2010» iznākšanu, uzstāsies grupa «Prāta vētra». Skanēs grupas labākās dziesmas, ko jau iepriekš solists Renārs Kaupers nodēvējis par «grupas stūrakmeņiem». Pirmā koncerta dienā, 10.decembrī ap pusdienas laiku, portāls Diena.lv sazinājās ar grupas ģitāristu Jāni Jubaltu.
Diena.lv: Tradicionālais jautājums – vai nav pirmizrādes lampu drudzis? «Prāta vētra» tomēr divus gadus nav uzstājusies Latvijas publikas priekšā.Jānis Jubalts: Ir tā – jo vairāk prasa par lampu drudzi, jo vairāk tas nāk virsū. Ja nopietni, ir patīkams uztraukums. Prātā visu laiku domas, kā tas viss izskatīsies. Taču to varēs saprast tikai ar pilnu duku kāpjot uz skatuves, jau pirmajās trīs minūtēs uztraukums pazūd un tad viss aiziet.Ņemot vērā Rīgā valdošo stihiju, cik ļoti «Prāta vētras» fani var būt pārliecināti, ka koncerts sāksies laikā un jūs nebūsiet ieputināti kādā kupenā?Es ceru, ka cilvēki nāks laicīgi un koncertu, kā arī nebūs nekādu starpgadījumu. Taču man šis laiks ļoti patīk. Baltais sniegs man dod spēku un enerģiju. Ja vasarā tajā karstumā esi atslābinājies un pārņem nogurums, tad ziemas aukstums dod patīkamu sajūtu.Pagaidām publiskajā telpā informācija par koncerta scenogrāfiju ir samērā skopa. Pirms pāris gadiem jūs sajūsminājāt publiku ar apaļo skatuvi Mežaparkā. Ko varam gaidīt šodienas un rītdienas koncertos?Dekorācijās un gaismu izpausmēs apaļās formas paliks. Būs lielie ekrāni, lai skatuvi var redzēt no jebkuras vietas. Par kompjūtergrafiku vairāk varētu pastāstīt Kaspars Roga un mūsu režisors Pepe. Katrai dziesmai būs savs vizuālais pavadījums, arī gaismu režija. Pagaidām pagrūti izstāstīt – tā jau bija ar Mežaparka skatuvi. Stāstījām, ka būs 360 grādu leņķī, ka varēs redzēt no visām pusēm, taču īsti to mūsu ideju varēja saprast tikai ieraugot.Koncerti notiek par godu pēdējās desmitgades izlases izdošanai. Cik liela ir cerība koncertos tomēr dzirdēt kādu no vecākām dziesmām, piemēram, no «Veronikas»?Šoreiz nē. Atdosim godu šai desmitgadei, kas bijusi ļoti krāšņa. Nesen sāku atcerēties, kas gan noticis, sākot no Eirovīzijas laikiem. Cik skaisti koncerti bijuši, apbraukāti vairāki kontinenti. Šī desmitgade bija ļoti spilgta. Pilnīgi jānožēlo, ka vairs nerakstu dienasgrāmatu, kā skolas laikā – apraktot visu notikušo, iznāktu pamatīgs sējums.Rīt būs vēlviens koncerts. Brīdī, kad izziņojāt lielkoncertu, jau rēķinājāties, ka vajadzēs rīkot papildkoncertu, vai tas tomēr bija pārsteigums?Bija tā, ka beigās tas tomēr bija pārsteigums. Kad uzreiz izpirka pirmā koncerta stāvvietas, sākām domāt – kod darīt? Paši turklāt bijām prom, koncertos, bet visu laiku par to domājām un runājām. Tad mūsu menedžere Aija (Auškāpa) paziņoja – pirmais ir izpārdots, ko darām? Nolēmām – vajag ļauties. Latvijā tomēr nebijām uzstājušies divus gadus, lai iet otrs koncerts.Rītdienas koncerta apmeklētāji nedaudz uztraucas – vai nebūsiet visu pulveri izšāvuši jau piektdien. Vai vari viņus nomierināt?Es domāju, ka nav jāuztraucas. Simtprocentīgi uz katru koncertu mēs ejam ar simts procentu atdevi, turklāt nekad nav divu vienādu koncertu. Nevar runāt par rezultātiem kā sportā, taču katrs koncerts ir pilnvērtēigs un katrs atšķiras.Un, noslēdzošais – ko vajadzētu paturēt prātā «Prāta vētras» koncerta apmeklētājiem?Neko nevajag turēt prātā, vajag ļauties plūdumam un mūzikai šo divu – divarpus stundu laikā, lai uzlādētu sevi vēl veselam gadam uz priekšu.
