Aptuveni katrs piektais jeb 19 procentu ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem tuvākajā laikā plāno pārcelties uz dzīvi ārpus valsts, liecina kompānijas «TNS Latvia» decembrī veiktais pētījums. Biežāk minētās vietas – Norvēģija, Zviedrija, Lielbritānija.
Krīzes skarti, cilvēki Latvijā zaudējuši darbu un ir spiesti aizbraukt, – lai izdzīvotu. Cik daudzi gan no viņiem atgriezīsies mājās, nav prognozējams, vien nojaušams – noteikti ne visi. Arī Kārlis pēc deviņu mēnešu ilgas prombūtnes uz Latviju lidojis apņēmības pilns te palikt, taču jau šodien viņš sēžas lidmašīnā, lai lidotu atpakaļ uz Angliju. Kāpēc? Kārlis Tkačovs ir 33 gadus vecs jelgavnieks, pēc profesijas – IT speciālists. Precējies, divu bērnu tētis. Savā profesijā meistars, līdz pat pagājušajam gadam strādāja Jelgavā un pieklājīgi pelnīja. Kā šodien daudziem, arī Kārlim alga tika ievērojami samazināta. Ar to uzturēt ģimeni, segt bankas kredītu, apmaksāt bērniem slidošanas un mūzikas nodarbības vairs nebija pa kabatai. Kārlis nolēma meklēt darbu Anglijā. Pelna kredītam un pensijaiAnglijā jau vairākus gadus dzīvo divas viņa māsas un nebūt ne slikti. Kārlim darbs Anglijā iepriekš nebija sarunāts, bet prāts bija mierīgs, ka nevajadzēs domāt par apmešanās vietu, tāpēc viņš droši devās ceļā. «Izrādījās, ka arī tur darbu atrast tik viegli nemaz nav. Gandrīz mēnesi nosēdēju bešā. Meklēju to caur darbā iekārtošanas aģentūrām. Bija doma mēģināt kaut ko atrast savā specialitātē, bet, kad sapratu, ka angļiem ir vienalga, ko tu proti un kāda tev izglītība, biju gatavs darīt jebko. Viesstrādnieki tur ieplūst straumēm, īpaši no Polijas, Lietuvas, Krievijas, Pakistānas. Tradicionālais viesstrādnieku darbs Anglijā ir darbs fabrikā. Ja labi strādā, vari cerēt uz izaugsmi un paaugstinājumu,» stāsta Kārlis, kurš deviņus mēnešus plastikāta izstrādājumu ražotnē pakojis gatavo produkciju.Fabrikā, kur Kārlis strādā, darbs esot vēl trīs puišiem no Latvijas. Apstākļi ļoti apmierinoši, un arī vietējo attieksme pret viesstrādniekiem – pozitīva. Pret latviešus izturas ļoti pretimnākoši, jo viņi ir centīgi un rūpīgi, stāsta Kārlis. Ja strādnieks algā gada laikā nesaņem vismaz 16 tūkstošus mārciņu, ir iespēja lūgt no valsts kredītu, kas nav jāatmaksā. «Anglijā ir lielas tā saucamās bērnu naudas, ar ko līdz šim pelnījuši daudzi iebraucēji. Tagad prasa, lai parāda, kurā skolā bērns mācās, un tikai tad lemj,» smejas Kārlis. Viņš saņem minimālo algu, kas ir nepilnas sešas mārciņas stundā. «Par savu algu es apģērbjos, paēdu, atsūtu naudu uz Latviju, samaksāju kredītu un vēl veikalā varu nopirkt to, ko gribu. No algas nodokļos tiek atvilkti ap 20 procentu, toties pelnu pensiju,» smaida Kārlis. Kā atbalstāmu jelgavnieks min progresīvo nodokli Anglijā – jo vairāk saņem, jo maksā vairāk. «Ja pareizi esmu izpētījis, tad pirmās nepieciešamības pārtikai, piemēram, maizei, desai, krējumam, pienam, nav pievienotās vērtības nodokļa. Limonādei, saldumiem, kafijai un citām precēm tas ir 17,5 procentu. No jaunā gada nodoklis par dažiem procentiem gan kāpšot,» viņš stāsta. Tur rūpnīcas, pie mums – birojiVisvairāk Anglijā Kārlim pietrūkstot ģimenes un pašas Latvijas. «Tur nav tādas dabas, pat puķes smaržo citādi. Kad Latvijā bija 35 grādi, man Anglijas mājās darbojās apkure – tur ir mitrs, lieli vēji. Lai arī Anglijā ir krievu un poļu veikali, kur nopērkama Latvijas prece, tādas rupjmaizes kā Latvijā tomēr nav. Es nekad neesmu braucis ar domu, ka tur palikšu, tādēļ arī ģimene nedevās līdzi. Gribu, lai bērni pabeidz skolu Latvijā, un tad jau redzēs,» nosaka Kārlis. Dzīvošana Anglijā neesot lēta, tāpat kā automašīnas uzturēšana un citas lietas. Viņš neslēpj, ka, prom esot, daudz domājis par sava biznesa sākšanu Latvijā, bet allaž pret kaut ko atdūries. «Man bija ļoti daudz ideju, ko te varētu darīt gan privātajā biznesā, gan savas sirdslietas – mūzikas – labā. Bet, atbraucot šeit, neceļas rokas. Pat nevaru izskaidrot, kāpēc. Te vide ir pavisam cita. Tur likās, ka viss ir vienkārši un izdarāms, bet Latvijā sajūtas mainās,» atzīst Kārlis.Deviņu mēnešu prombūtnes laikā pozitīvas pārmaiņas Jelgavā viņš nemanot. «Viss, ko es pilsētā redzu, ir tas, ka parādījušies jauni lupatu veikali un kreisās kafejnīcas. Ja runā par nākotni, tad kā vienīgo izeju redzu ražošanas attīstību Latvijā. Pie mums ir birojs pie biroja, bet Anglijā rūpnīca pie rūpnīcas – cilvēkiem ir darbs, tiek maksāti nodokļi, viņi neslīgst parādos, un bērniem nav jāstāsta, ka konfektes nevaru atļauties nopirkt. Mūsu firma nemaz nav tik liela – tikai viens angārs, bet cilvēkiem ir darbs un valstij nauda nāk,» vienkāršo Kārlis. No Anglijas viņš regulāri seko līdzi šejienes darba sludinājumiem, taču, ja Rīgā par ļoti labu izglītību un augstām prasībām sola 200 latu algu mēnesī, tas, viņaprāt, esot izsmiekls. Ja Latvijā būtu normāli apmaksāts darbs, nedomājot brauktu atpakaļ,» stingri teic Kārlis.
