«Jutu, ka automašīna neturas šosejā iebrauktajās sniega pēdās un to sāk nest grāvī. Tikai mirklis, un auto ieslīdēja ceļa malas kupenā. Likās jau, ka bez traktora nekādi ārā netikt. Piepeši uz ceļa apstājās garāmbraucošais busiņš, no kura izkāpa četri jauni vīrieši, tad vēl vieglā automašīna… Pēc mirkļa attapos, ka lielākoties tie bija mani vakarskolas audzēkņi. Nevajadzēja ne trosi, ne traktoru. Puiši uz rokām auto izcēla uz ceļa. Alga man ir uz pusi mazāka nekā «treknajos gados», taču tādos brīžos saprotu, ka ir vērts būt skolotājai,» par nupat piedzīvoto stāsta kāda lauku skolotāja. Cits citam izstumt no sniega auto palīdz arī nepazīstami ceļabiedri, kuriem dažkārt ātrumā pat nepaspēj pamāt sveikas. Tuvojoties Ziemassvētkiem, daždažādos kolektīvos spriež, cik, kā un kuru apdāvināt. Ko nu kuram visvairāk vajag? Kas tiešām ietu labumā? Runāts tiek par skolotājiem, radiem, draugiem, dzīves grūtdieņiem. Taču lauku skolotājas stāsts neviļus sauc atmiņā lidotāja un rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī vārdus: «Ir tikai viena patiesa greznība – cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem.» Līdz svētkiem atlikušas drusku vairāk nekā divas nedēļas. Tas nav daudz, lai paspētu sazināties ar kādu, ar ko vajadzētu izlīdzināt vecas, «nerūsējošas» nesaskaņas. Tas pat varbūt ir maz, lai pacenstos sameklēt kādu labu paziņu, ko nemana arī visaptverošajā internetā.
