Jelgavnieku Šņickovsku ģimene daudznozaru saimniecībā «Klīves» Elejā audzē kviešus, rapšus, nektāraugus, ābeles, bumbieres, ogulājus un tur bites.
Kamēr pircēji no lielveikala pilnus iepirkuma ratus stumj laukā, jaunais zemnieks Māris Šņickovskis pāris reižu dienā tādus pašus ratiņus, piekrautus āboliem, bumbieriem, sulām, medu un citiem mājražojumiem, stūrē pretējā virzienā. Nedēļas līdz gadumijai ir vietējo augļu pārdošanas ziedu laiks, un Māris vērtē – pēdējos gados pircēji arvien vairāk prasa Latvijā izaudzēto produkciju. Pirms Ziemassvētkiem pat mandarīni neesot nekāds konkurents, jo lielveikala apmeklētāji no tirgotavas iziet, vienā rokā turot maisiņu ar oranžajiem siltzemju augļiem, bet otrā lepni nes Elejas apkaimē izaugušos ābolus un bumbierus. Vienā reizē kilogramu«Esam sajutuši to efektu, ka latvieši izvēlas vietējo preci, kas ir dabiskāka un garšīgāka,» saka Armands Paulovičs, kas netālu no ieejas lielveikalā ir galvenais saimniecības «Klīves» ražas tirgotājs. Uz jautājumu, kas piedāvājumā, viņš kā no galvas iemācītu reklāmas skaitāmpantiņu nober tekstu: «Ir āboli, bumbieri, ābolu sula, plūškoku sula kā antioksidants un lielisks palīgs kuņģa darbībā, arī medus, ziedputekšņi un bišu maize.» Pircēji pārsvarā vienā reizē iegādājas ne vairāk kā kilogramu jeb piecus līdz deviņus ābolus vai bumbierus. Darbdienu rītos tipiskākie klienti ir pensionāri, kas prasa mīkstākus ābolus. Tiem zemnieki var piedāvāt arī zemāku cenu, jo mīkstākie ir tieši no vasaras beigām labi saglabājušos šķirņu āboli, kas jārealizē ātrāk. Citi ņem vērā padomu, ka arī svaigus un cietus ziemas šķirņu ābolus var pirkt, tikai tie jāpatur siltā telpā, lai dažu dienu laikā kļūst labāk sakožami. M.Šņickovskis stāsta, ka tirgošanās pamatā notiek Jelgavas tirgū un gājēju ieliņā pie «Silvas». Tomēr lielveikalā noiets esot daudz vērienīgāks, jo ziemā cilvēki uz tirgu iet retāk. «Izaudzēt ir visvieglākais posms lauksaimniecības ķēdē,» skaidro zemnieks.Pilsētas zinātnieki laukosVisa produkcija, ko ziemā realizē daudznozaru saimniecība «Klīves», izaudzēta Elejas pagastā, kur Šņickovsku ģimene apsaimnieko 80 hektāru zemes. Deviņdesmitajos gados pievērsties zemes lietām nolēma Māra vecāki Gunta un Aivars, kuru ikdiena aizritēja, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes studentiem pasniedzot augsnes zinātni un augļkopību. Māris stāsta, ka pēdējos trīs gadus viņš aktīvi cenšas iesaistīties ražošanas procesos un pārņemt saimniecības vadību. «Procesi tomēr cikliski atkārtojas. Svarīgi ir saprast pašus pamatus, kas, vairākus gadus esot uz vietas un sekojot līdzi, nemainās – miglošana, mēslošana, kopšana. Pašlaik vairāk esmu pievērsies produkcijas realizēšanai,» atklāj zemnieks, taču piebilst – kaut arī lauksaimnieciskās izglītības viņam nav, laikam no tēva būs mantojis interesi par augļkopību. «Mamma mani vairāk virzījusi uz darbu pilsētā kā pasniedzējam universitātē, tēvs – uz laukiem zemnieku saimniecībā. Sapratu, ka, abus apvienojot, var strādāt efektīvāk. Laukos saražo, pilsētā pieliec pievienoto vērtību mājražojot un pārdod pa tiešo patērētājam. Jāmāk visu apvienot.»Izaudzē Elejā, pārstrādā Jelgavā Lielāko daļu aizņem labība, galvenokārt ziemas kvieši un rapši, kā arī bišu augi (ap 15 hektāru). Griķi, facēlija, amoliņš, sinepes un citi nektāraugi ir labs bišu pievilinātājs, tādējādi ļauj arī palielināt labības un augļaugu ražu. Māra tēvs ir liels bitenieks, kura apgādībā medu gatavo ap 40 bišu saimju. Nu jau vairāk par desmit hektāriem atvēlēti augļu kokiem un krūmiem, stādījumus ar katru gadu dažādojot un palielinot. Elejā ražo ābeles, bumbieres, plūmes, ķirši, upenes, jāņogas, smiltsērkšķi, avenes. Lielākās rūpes par saimniecību uzticētas tās strādniekiem, jo Šņickovski ir jelgavnieki, kas vasarā katru dienu mēro ceļu uz Eleju. Savukārt visa mājražošana notiek pilsētā, kur āboli pārtop sulā un izžāvētās šķēlītēs, smiltsērkšķi, pievienojot brūklenes, tiek sasaldēti vai tāpat kā plūškoku augļi spiesti sulās, bet medus un citi bišu sagādātie produkti – safasēti. Kritiskus vārdus Māris velta šosejas Jelgava – Eleja uzturētājiem, jo ceļš ir tik bedrains, ka par svaigi nolasītajām avenēm, «aizkratītām» līdz pilsētai, jau nākamajā dienā pircēji vīpsnā kā par nedēļu stāvējušām. Klubam idejas ir, bet nav naudas Paralēli saimniekošanai M.Šņickovskis pilda arī Jauno zemnieku kluba valdes priekšsēdētāja pienākumus. Viņš stāsta, ka biedrība devusi daudz zināšanu, kas noteikti palīdz arī saimniecībai ātrāk attīstīties. Ar jaunajiem zemniekiem būts Vācijas, Polijas un Lietuvas lielākajās lauksaimniecības izstādēs, kur «paņemtas» jaunākās tehnoloģijas, apskatīta tehnika un citi jaunumi. Klubam gan šis esot grūts laiks, jo kopš pagājušā gada tas vairs nesaņem Zemkopības ministrijas dotācijas biroja un administrācijas uzturēšanai un spiests iztikt no biedru naudām. «Bet lielākā daļa no 40 biedriem ir LLU studenti, kam nav lielu ienākumu un šo maksu nevaram pacelt virs pieciem latiem,» skaidro Māris. Birojs tagad stāvot tukšs – nav neviena algota darbinieka, visi strādā pēc brīvprātības principa. Būtu jāraksta projekti, jo ideju esot daudz, bet nevarot atrast cilvēku, kam atrastos laiks un vēlme to darīt profesionāli par nelielu samaksu vai pat brīvprātīgi. «Tādēļ tagad vairāk esmu pievērsies vecāku saimniecībai,» stāsta Māris, kuram jāuztur ģimene ar diviem maziem bērniem. Jelgavas Domē netika Pirms pusotra gada Māris nolēma iemēģināt arī «lielo» politiku, no ZZS saraksta startējot pašvaldību vēlēšanās uz deputāta krēslu Jelgavas Domē. «Mani uzaicināja. Piekritu, jo jau no vidusskolas laikiem klasesbiedri ir teikuši: «Tu mums te runā kā deputāts, tev jākļūst par deputātu!» Nolēmu pamēģināt.» Kaut ar pirmo reizi politikā iekļūt nav izdevies, Māris ieguvis pieredzi, kontaktus, kā arī, ejot pie cilvēkiem, uzzinājis aktuālākās problēmas Jelgavā. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās viņš gribētu kandidēt Jelgavas novadā, jo nu jau aizsaulē aizgājušais vecaistēvs Eduards Šņickovskis arī kādreiz bijis Elejas pagasta deputāts. Māris atzīst, ka pagaidām viņam trūkstot dzīves pieredzes politikai.Jaunais zemnieks mudina kolēģus būt aktīvākiem savu interešu aizstāvjiem. Lauksaimniecības politika Latvijā esot tieši tik efektīva, cik aktīvi ir zemnieki. Piemēram, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome (LOSP) vairākas reizes nedēļā izsūta visām kādreizējo rajonu lauksaimniecības apvienībām priekšlikumus dažādu lauksaimniecības likumu saskaņošanai, taču atsaucība esot maza. «Zemnieki domā – kamēr tas mani personīgi neskar, tikmēr nelikšos ne zinis.»
