Divi «Zemgales Ziņu» raksti mani vedināja uz pārdomām. Rakstā «Par vardarbību ir atbildīga arī valdība» meitene vaino valdību visās vardarbībās.
Divi «Zemgales Ziņu» raksti mani vedināja uz pārdomām.
Rakstā «Par vardarbību ir atbildīga arī valdība» meitene vaino valdību visās vardarbībās. Negribu teikt, ka valdībai nav nekādas atbildības un lomas, šajā ziņā varbūt stingrāki likumi varētu kaut ko mazliet ietekmēt. Arī ar algām es neesmu apmierināta, jo tiešām tās ir niecīgas, bet ar zūdīšanos tāpat nekas nemainīsies. Daudz reižu esmu dzirdējusi, ka vecāki cilvēki saka: «Krievu laikos gan bija labi!» Kas tad bija labi? Nebija slepkavību, nebija zagšanu? Nē, bija, tikai par tām klusēja.
Zagt zaga gandrīz katrs – viens no kases naudu, cits no fermas miltu maisu vai veselīgu bullēnu, arī fabrikās nemanāmi zuda «nepiesietās» detaļas. Runāja un rakstīja tikai par labām lietām. Sodīja tikai tad, kad priekšniecībai nebija nekas no zagtā atkritis. Arī šodien notiek tas pats. Agrāk viss bija noslēpumu miglā tīts, tagad lietas tiek nodotas atklātībā, pateicoties žurnālistiem.
Kas tad ir vainīgs vardarbībā? Paši mēs! Man ir tikai 24 gadi, audzinu divus bērnus un redzu, ka mana loma viņu audzināšanā ir ļoti liela. No vecākiem ir atkarīga bērnu nākotne. Ko bērni redz savās ģimenēs? Skandālus, alkohola lietošanu, kaušanos, vecāku šķiršanos un tamlīdzīgas lietas. Ko viņi no tā mācās? Tikai ļauno – kā lamāties, piekaut, spīdzināt. Bērni nejūt vecāku mīlestību, neredz mierīgas sarunas, tēva cieņu pret māti.
Es augu ģimenē, kur nebija mīlestības. Mamma precējās, šķīrās, pa vidu – kāds mīļākais. Mēs, piecas atvasītes, augām bez uzmanības, bez mīlestības. Tēviem par mums nebija daļas, bet mammai bija darbs, dēkas, balles utt. Es nezināju, ko nozīmē mīlēt, kas ir draudzīga ģimene. Tā es izaugu, beidzu skolu un nu esmu «lielajā dzīvē». Satiku puisi, sākām kopā dzīvot, piedzima bērniņš, bet kaut kas nebija kārtībā. Trūka savstarpējas cieņas, nemācējām izrādīt mīlestību, strīdi, nepiedošana, vēlme otru pazemot, gūt virsroku. Kāpēc? Savā dzīvē pieļāvu tās pašas kļūdas, kuras māte. Bērni ir vecāku spogulis. Visu, kas noticis bērnībā, visu, ko esam redzējuši, mēs, bērni, darām daudz redzamāk un atklātāk, jo mums jau tas liekas pats par sevi saprotams.
Manu dzīvi izmainīja Dievs. Kad sāku iet uz draudzi, tā kļuva pilnīgi citādāka. Solīti pa solītim sāku atšķirt labo no ļaunā. Sāku iepazīt mīlestību un augstāk vērtēt labās rakstura īpašības. Pilnīgi piekrītu raksta «Dieva priekšā mēs visi esam bērni» autorei. Bērniem ir jāmāca par Dievu – kas viņš ir, ko dara mūsu dzīvē. Man ir ļoti žēl cilvēku, kas noliedz Dieva esamību, aizliedz bērniem iet svētdienas skolā vai uz stundām, kur tiek mācīta Bībele. Dievs ir un paliek mīlestība.
Kristīne
