Katru dienu tos groza mutē kā karstu kartupeli. Tie jauc prātus un drēbju skapi. Tiek iekļauti katrā televīzijas ziņu raidījumā un šūpināti radio viļņos. Daudzi gan sarunas par to uzskata lētas, bet runā tāpat, jo tie ir cienīgi. Laikapstākļi!Kā snieg, putina, mērcē un saldē. Kausē, it kā mēs būtu no cukura, pūš un gāž no kājām. Karsē tik ļoti, ka knapi var pacelt galvu, spiež pie zemes, pin kājas. Drebina līdz pēdējai vīlei. Un nekad nav labi, par spīti apgalvojumam, ka laikapstākļi nemēdzot būt slikti. Vien nepiemērots apģērbs. Un attieksme, piebildīšu.Laiks murca cilvēku kā papīru ne tikai meteoroloģiskā ziņā. Tas diktē modi, stilu, valodu, kā ar neredzamu sudraba pātadziņu cērtot savus vaibstus. Te nu parasti neiebilstam. Ja īsi svārki, tad visām. Večiem bakenes – lūdzu! Ja Annas un Danieli, puse bērnudārza grupiņas knauķu jāsauc uzvārdā. Mode kliedz un apdullina tik ļoti, ka šodien redzam skaistu un pašapziņu ceļošu to, kam vakar gājām garām sarauktiem deguniem. Kaut kas gaisā pulsējošs ir mūs ietekmējis – licis caurdurt nabas un apēst kilogramiem lūpukrāsas. Skaistums prasot upurus. Un mēs upurējam. Brīžam arī veselo saprātu…Laiks esot viena no matērijas eksistēšanas galvenajām formām. Tas lēkā no punkta A uz B un visiem pārējiem, garo nogriezni sadalot laikmetos un vienlaicīgi minot pēdas ne vien cilvēku ķermeņos, bet arī prātos. Uzplaiksnī idejas, iesakņojas, aug, un pēkšņi izrādās, ka melnbaltais vairs «nerullē». Tā vietā slīkstam dūmakaini pelēkajā, kurā izplūdušas robežas un pazaudēti ceļa stabiņi. Vai zagt ir slikti? Daudziem tikai tad, ja laupītājs uzlauzis personīgo kodu. Kamēr tas lauž planētu, valsti vai pilsētu – nu un?! Mana gulta vēl nedeg! Varu mierīgi gulēt, bet brīvajā laikā arī pats nočiept no lielā pīrāga, jo dzīvoju taču patērētāju laikmetā. Tur katrai nieka cepumu paciņai piemontēta strēmele, lai varētu bez pūlēm atraut vaļā. Ņemt divus par viena cenu, trobelēt sociālo dienestu un prezidentu, dusmojoties par katru kritiku un atteikumu. Taču vienmēr tā nav bijis…Vai iespējams palikt laikmeta neskartam, bet veidot to pašam? Ar savu stingru nostāju un mugurkaulu. To laikam sauc par iekšēju brīvību. Ne butaforisko, kas uzspļauj robežām vēl vairāk.
